koki

Sieva

Tas, ka gaisma
vēl iekrīt
dārzā, ir mulsinoši,
jo debesis jau bija vērtušās
tumsā, sveša
resna dāma tuvojās
tev sapnī,
izpleta rokas
un apņēma tevi,
gandrīz saskrāpēja tavu ādu
ar saviem nagiem,
bet es jūs nepazīstu,
tu teici, raujoties
prom no viņas, ak,
pazīsti gan, viņa atbildēja,
es esmu tava sieva,
tad tu meklēji
pēdējos saulesgaismas
plankumus un steidzīgi
izkāri asiņainos
vakardienas palagus.

 ..un..

 Meža josla

Man ir krātiņš dārza galā,
bet suņa tur man nav,
mazliet tālāk ir meža josla,
naktī, kad pūš vējš,
ir dzirdams pat no šejienes – zaros
iestrēgušie atkritumi čukst.

..un.. punctummagazine.lv

/Dēnešs Krusovskis. Punctum/

un kevinjweir.com

Ātrs ir gadsimts

Ātrs ir gadsimts. Ja es būtu vētra,
es norautu mizu no kokiem
un fasādes no priekšpilsētu namiem.

Ja es būtu zelts, mani slēptu pagrabos,
drupenā zemē un starp salauztām rotaļlietām,
tēvi mani aizmirstu, bet viņu dēli
mani atcerētos mūžam.

Ja es būtu suns, es nebaidītos
no bēgļiem, ja būtu mēness, es
nebītos no nāvessoda.

Ja es būtu sienas pulkstenis,
es aizsegtu plaisas sienā.

Ātrs ir gadsimts. Mēs pārciešam vieglas zemestrīces,
skatīdamies debesīs, nevis zemē.
Mēs atveram logus, lai iekšā ieplūstu gaiss
no vietām, kurās neesam bijuši.
Karu nav, jo ik dienas kāds
ievaino mūsu sirdis. Ātrs ir gadsimts.
Ātrāks par vārdu.
Ja es būtu miris, visi man ticētu,
arī tad, kad es klusētu.

 

Kopa a mež

Rok i atmirs, kou kas guļ uz to.
Ķisens tik ciec, es zin, i mājas.
Nejouda acs dabut vaļa.
Gugle iegugle vārd
un mekle vakardens atmiņs.

I klus, es dzird, ka bit putekļs sūc.
Nāsis lien sveķsmarž un sūns.
Paver acs un redz, ka zem gults
klumbura pārs āpš, starp kājpirkstem tem papards.

Vells a ārā, man blaks guļ mešš!

Guļ kā mass bērs uz vēder,
deķs zeme, pilnig pliks, smuks un aizmidzs,
un tik smaks, ka es nejouda
rok pakustinat.

Kad mešš i iegais duša, idzērs souv rīt tēj,
trīs reiz man iztincinais, atstais sou adres
un vīlies izgais louka pa durim,
es svinig sit seu pe krūt:
A to dzeršan i jābeidz,
jāaizšui dekolte ciet,
un a vīret a brūnam acem nemūžam vair kopa
es nenaks māja no krog.

/Heli Lāksonena. Latvju Teksti, 4/2014./

kādā pamestā mājā

stāvēja pamestas klavieres
vienreiz čīkstot atvērās durvis
istabā ienāca pamests bērns
piegāja pie klavierēm
pacēla vāku
un no visa spēka
uzsita pa balto taustiņu
spalga vientulīga skaņa
piepildīja istabu
piepildīja tik blīvi
ka neviens vairs
nevarēja atgrūst durvis
lai ienāktu mājā

/Žebers, Latvju Teksti, 2014/

[Victor Brauner - the most important painter of the Romanian avant-garde]

( ++ )

***

Ugunsputns

Katru nakti garām manam logam laižas
ugunsputns, un katru nakti manā dārzā
pazūd viens zelta ābols.
Vakarā, iedams gulēt, es saskaitu savus zelta
ābolus, bet rītā pamostoties vienmēr ir par
vienu mazāk.
Kādu vakaru manas ābeles zaros vairs palicis
pēdējais ābols. Es ilgi nespēju aizmigts, grozos
no vieniem sāniem uz otriem, skaļi saucu
pats sevi vārdā, un otrā rītā mana ābele
ir tukša.
Visu dienu nostāvu zem tās kailajiem zariem,
pienāk vakars, es liekos gulēt un aizmiegu
dziļā un ciešā miegā.
Nākošajā rītā manā ābelē nolaidies ugunsputns…

/Leons Briedis. Liepas koks, zalkša asinis/

***

ES UN MELNAIS PUTNS

DZIĻUMOS

ULTIMĀTI - DOGMAS - AKSIŌMAS

1) ja līst jums visiem jāaug
2) ja snieg jums visiem jāapsnieg
3) ja kāds plīst tad tikai pa vienam un klusi
4) jums regulāri jāraud
5) taureņi ir zaļi
6) taureņi ir zaļi
7) jums obligāti jāpriecājas
8) jums jādzied vismaz 2 koros
9) protams jums jāprot lasīt
10) visiem pēc pasaules gala atkal jādzīvo alās
11) jums jāprot kārt
12) ja bezdelīgas lido augstu būs mierīga ziema
13) bezdelīgas lido augstu

/Marts Pujāts. Tuk tuk par sevi/

***
„Ticiet,” es klusi saku, nemaz negaidot atbalsi.
Kamēr es atbildi gaidīšu, es varu nebūt rīt.
„Ticiet,” es klusi saku, „tam magoņvalsim,
Ticiet kristāla kurpēm un orķestrim.”
Salauztie žēli raudāja uz šī fona,
Tik žēli, ka likās, salauzta esmu es,
Un es arī pāris asaru noviltoju,
Vienīgi laimes asarām ticot uz pasaules.
Es aiz laimes.
Sikspārņi, tumšegles, plīvurs,
Ko tava roka, ko tava roka plēš,
Ko tava roka, tava roka, kamēr es dzīvoju
Visu kā pirmoreiz piekrāptā pasaulē,
Nelasi priekšā man tajā avīzē karus,
Nelasi priekšā, kā baltas pilsētas grūst,
Nelasi priekšā, bet kaut ko citādi dari,
Jo citādi liekas, ka tu lasi priekšā mūs.
„Ticiet,” es klusi saku, „tam magoņvalsim,
Ticiet kristāla kurpēm un orķestrim.”
Piekrāptās pasaules vidū sēžu es, fantasts,
Gluži kā čūsku dīdītājs pūšot stabuli.

/Velga Krile. Kā mirdzošas būtnes/