A thin grey line between black and white

Dažas dienas pirms Ziemassvētkiem pastaigājos pa nomaļu vietu. Ainava šķita neparastāka, ilgi to vēroju. Vēl nenojautu, ka sagaidīšu sniegu. Vispirms bija skaņa, tad sejā iesitās kaut kas slapjš, taču biezāks par lietus lāsēm. Izstiepu rokas, lai atkal gadu no gada pārliecinātos, cik sniega kristāli ir atšķirīgi cits no cita. Vislabāk snigšanu varēja vērot, skatoties uz laternas stabu.

Otrs brīnums bija tāds, ka pirms tulkojuma nodošanas iemigu. Parasti uzmanīgi pārlasu, jo vienmēr ir šaubas par kādu vārdu vai teikumu. Sapnī tulkošana turpinājās un galvā uzstājīgi skanēja viens vārds. Nepievērsu uzmanību, jo tādā stāvoklī daudz kas vēl ir nesaprotams. Tas turpināja skanēt galvā arī starp nomodu un sapni, bet arī tad vēl nopietni to neuztvēru. Taču intereses pēc paturēju prātā, lai vēlāk paspēlētos ar sapņu vārdiem. Īsti gan neticēju, ka tas derēs. Kad beidzot atvēru dokumentu, sapratu, ka nosapņotais vārds ir kā trūkstošais puzles gabaliņš, tik lieliski aizstāj iepriekš izvēlēto. Smadzenes tomēr ir kaut kas brīnumains.

Tikai tagad iedomājos, ka oficiālās pavasara atnākšanas priekšvakarā nupat būšu izlasījusi bērnu dzejas grāmatiņu par sarežģītajām ziemas un pavasara attiecībām (Ieva Samauska - Pavasaris lapsas alā).

Šorīt pieturā gaidīju autobusu. Garām pagāja tāds drukns vīrietis labākajos gados. Notrausa no sētiņas sniegu un sāka ēst.

Tās saltās ziemas saules dienas tomēr bija kā skaista pasaka. Ļoti pietrūkst. Šķiet, ka tagad pat salstu daudz vairāk, kad ārā temperatūra ir nedaudz virs nulles.

Pat necerēju, ka man gadīsies iekāpt ar Ziemassvētku gaismiņām izrotātajā tramvajā. Ņemot vērā, cik reti viņu vispār redzu pabraucam garām. Taču šovakar, kad devos pirkt dāvanas, pieturā apstājās tieši TAS tramvajs! Jutos kā Ziemassvētku karietē, kas ved mani svarīgā misijā. Atceros, ka decembra sākumā muļķīgi priecājos par šo tramvaju, nākot no darba, bet tad pamanīju, ka arī citi pieauguši cilvēki priecājās un uz brīdi viss likās tik jauki. Vēl izvēlētajā dāvaniņā bija vēstījums "Tava mīlestība ir lielāka par tevi pašu.Viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Atmet maldinošas ilūzijas, un tu saredzēsi lietu patieso nozīmi un jēgu.💛" Gandrīz kā horoskopos, kur visi vēlējumi tik universāli, ka jebkurš izvilktais noderētu kā labs padoms. Taču skaisti, ja kāds tā izdomājis, sameklējis, sarakstījis un dāvinājis no sirds.

Šorīt vilcienā pasažieri bija smaidīgāki kā parasti, jo biļetes pārbaudīja smaidīga, gaišmataina sieviete ar sarkanu rūķa cepurīti galvā. Dāvanā saņēmu skaistu pantiņdžemperi un nemaz vairs nesalstu.

Vakar ceļā uz mazo pilsētu grāmatā tiku līdz vietai, kad sāka snigt. Kad izkāpu pieturā, arī sniga. Rīgā viss vēl bija melns, bet tad jau vairs pa logu neskatījos, jo biju iegrimusi grāmatā. Tajā pasvītrots tikai viens teikums, lai gan pati gribētu daudzus.

"Sniegs bira un visu pārklāja - gan no ārpuses, gan cilvēkā iekšā."

Ar to gan nevajadzētu lielīties, bet jauno gadu sagaidīju horizontālā stāvoklī, klausoties uguņošanas šāviņa trokšņos. Kad tie beidzās, devos uz virtuvi lasīt grāmatu. Jo mierīgāks iesākums, jo labāk. Galu galā mammas kaķim klājās trakāk, bija uz pusnakti palicis ārā, tāpēc uguņošana bija jāpārcieš, ielienot relatīvi drošā vietā.

Reizēm tāda sajūta, it kā katrs dzīvotu atsevišķās laika zonās.

Patīk agros sestdienas rītos sēdēt virtuvē un vērot, kā uzaust gaisma. Taču šorīt nav nekāda prieka braukt uz nodarbībām. Visa aizrautība pagaisusi.

Pagājušās piektdienas vakarā Pļavnieku parkā Zaļā birzs bērni uz mēles galiņa ķēra sniegu.

Varbūt turpmāk šeit rakstīšu par to, kas mani iepriecina. Varbūt tikai par sīkumiem, lai gan negribu aizmirst gaišo cilvēkos, un cilvēkus, kuri ir mans gaišums un prieks. Galu galā ļoti ilgu laiku mana žurnāla nosaukums bija "Aizlipušās acis". Kā aicinājums nepierast pie rutīnas un dzīves.

Agnese Bule

Stāvot putenī pie sarkanās gaismas, vēroju cilvēkus, automašīnas un pilsētas gaismas. Tā skatoties, iedomājos, kas gan mēs tādi esam salīdzinājumā ar Deividu Boviju? Lai gan pūlī ir grūti pamanīt kaut ko īpašu, droši vien nevērīgi paeju garām citu stāstiem vai kaut kam izcilam. Man taču patika uzraksts uz sienas māksla ir telpa. Hā! Un tad atjēdzos, ka joprojām neesmu izkustējies no vietas, gan jau manas "prombūtnes" laikā sarkanais zaļo bija nomainījis vairākas reizes. Bremze.

http://www.dianasudyka.com

Šajos Ziemassvētkos man ļoti, ļoti ilgi nenāca miegs. Skatoties pa logu gandrīz izdomāju ideālo galda spēli, tad uzsildīju atlikušo karstvīnu katlā, ielēju vecajā vīna pudelē, kurai ir foršs aiztaisāmais, un ar šo suslu devos agrā rīta pastaigā pa kluso rajonu. Bija tāda sajūta, ka peldu. Kad atgriezos, gribēju atsākt lasīt pirms pāris dienām iesākto grāmatu, bet atlūzu.
Rīt nāks ciemiņi. Esmu uzlikusi modinātājus trijās ierīcēs, lai neaizgulētos.

Šovakar, stāvot pieturā, iedomājos par.dažādiem ceļotājiem Ziemassvētku brīvdienās. It īpaši tiem, kuri pašlaik atbraukuši uz Rīgu.