Man iet ļoti labi, bet ar kursa darbu neiet pietiekami labi. Esmu jau garām gan sevis, gan skolas noteiktajiem termiņiem. Nu vismaz melnraksta termiņiem. Un par pirmās lapas atrādīšanu pat nerunājot. Nu labi, vismaz es LĒNĀM sāku orientēties pētījumos. Un pats, pats gala termiņš vēl... (pārbaudīt aiziet) pēc pusotra mēneša, kas ir īstenībā gana maz maniem tempiem un spējai stresot un prokrastinēt. Bet no otras puses - izskatās, ka labi iet uz priekšu arī pārliecību ravēšana. Šobrīd esmu sev noteikusi, ka labāk stundu veltu darbam ar sevi pirms sāku strādāt, nekā piecas stundas cenšos pieķerties. Īstenībā es arī pilnu dienu varu bezjēdzīgi prokrastinēt cenšoties pieķerties, bet tajā pašā laikā iekšējam darbam laikā nav (plauksta sastopas ar seju), tad nu esmu nolēmusi, ka iekšējam darbam laiks ir vienmēr, jo tā ir prioritāte. Pat ja visu salaidīšu dēlī un kursa darbu nepabeigšu un bakalauru janvārī kopā ar citiem nepabeigšu, on well. Reizēm es esmu kliba, svarīgāk ir salabot savu klibumu nevis sasniegt mērķus, kuri iespējams man vēl joprojām pārāk tāli. Un šo savu klibumu var saārstēt, tas man noderēs dzīvē, pat ja mērķi atliekas par kādu gadu. Un arī mērķi vieglāk un patīkamāk dosies rokā, ja savākšu savus nervus.

Jā, bieži šie ieraksti ir uzmundrinājums un atgādinājums sev. Par to, ka pasaule nebeidzas.

Vispār man diezgan raiti iet ar pārliecību kārtošanu. Tur tādas lietas kārtojas, kuras man likās nekad nebūs izkustināmas (piem, nav jēga darīt/dzīvot). Bet tikko uzdūros kam tādam, kur nezinu, ko pretī likt. Darbs ir sods. (Darbs šajā gadījumā darāmais darbs, piemēram, šajā gadījumā mācību darbs.) Kādu brīdi malu prātā negatīvi formulētu vēlamo pārliecību - darbs nav sods - bet ko likt pozitīvu vietā, man nav ne jausmas. No kurienes šis arī īsti negribas rakāties, ai nu taču ir 101 veids kā bērnam ieviest riebumu par darāmo. It īpaši, ja dzīvē ir bijusi oma, kurai Nekad Nekas Nav Labi. Vai patēvs, kurš iekāpj dvēselē ar netīriem zābakiem. Vai ne-klātesoša, savās lietās aizņemta mamma. Ko tur daudz, normāla bērnība, ir savas traumas, ir lietas, ar ko jātiek galā. Paaugstināts jūtīgums nepalīdzēja, jā, bet tagad tas jau sāk kļūt par plusu.

Bet jā, darbs un sods. Vispār interesanti, ka sods man ir īpaši spēcīgs temats. Esot iekš kink/BDSM sods ir ļoti populārs spēles elements. Man tas ir ļoti izteikts hard limit. Noup, nebūs! Es varu šādu tādu faked ap šitu spēlēties, bet šis man ir par daudz. Kāpēc tik negatīva attieksme pret sodu? It kā pat bērnībā netiku sodīta. Tiesa, tā reize, kad biju, bija par to, ka atļāvos izrādīt dusmas. Vispār sods uzreiz asociējas ar netaisnību, lai gan saprotu, ka tā ne vienmēr ir. Par kaut ko, kas ir mana personība nevis to, kas ir darīts. (!!!) Vispirms vajag samainīt pārliecību, ka sods ir par to, kas es esmu! Ir! Un šis arī atvēra iespēju tam, ar ko aizvietot "darbs ir sods" - darbs ir pašizpausme.