A ([info]klusums) rakstīja,
@ 2021-02-06 16:05:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Es esmu pārliecināta, ka zīdaiņa vecumā pārāk daudz tiku "pamesta." Nu tas ir tā, ka raudu un neviens nenāk mani samīļot/apmierināt vajadzības. Bet tajā pašā laikā man tas loģiskajā prātā nekompilējas. Jo mamma = laba, mamma nekad ko tādu nedarītu. Nē nu vēlāk viņa mani "pameta" vairākkārt, bet tas jau ir apgremots un saprotami. Bet tas zīdaiņa vecums galīgi neliekas pa plauktiem. Kaut arī tikpat "ticamā" veidā es esmu pārliecināta, ka mammai bija pēcdzemdību depresija. Un pat tīri loģiski, jo zinu, ka mammai tendence uz depresijām (kā man bija), tad ir ļoti liela iespēja, ka pēc dzemdībām arī norāva. Un attiecīgi mana aprūpe varēja ciest. Bet tik un tā kaut kādās smadzeņu krokās tas viss neiet kopā. Nu tā, ka galīgi. Un tā, ka tas varētu kļūt problemātiski, ja šo neatrisināšu.

No vienas puses pagātne un mūsu atmiņas nav nekas akmenī cirsts, to var un vajag bieži mainīt. Savam pagātnes es radīt drošības, rūpju un mīlestības sajūtu, piemēram. No otras puses, ja mēģina ar afirmācijām iet pretēji tam, kādas ir dziļākās un stabilās pārliecības, tad var uztaisīt vien iekšēju konfliktu, kas noteikti nav labāk. Iespējams arī šeit ir vajadzīga mūžsenā recepte - vispirms pieņemt kā bija un tad mainīt pagātni. Es šobrīd galīgi neesmu pieņēmusi, varbūt tur arī problēma.

Smilšu terapijā vārdu ambivalence dzirdēju, kad norādīja, ka visi tēli ir ambivalenti. Tajā brīdī tas bija tieši par figūriņu, kas simbolizēja māti. Tajā brīdī es kaut kā to... nez, vnk dzirdēju, bet palika ļoti atmiņā. Nez. Ir grūti pieņemt, ka mamma nav tikai laba? Vēlākos gados vieglāk, bet tieši par zīdaiņa vecumu. Varbūt tas ir ļoti arī saistīts ar to, ka man ir ārkārtīgi grūti pieņemt to, ka pasaule nav laba (vai vismaz taisnīga, bet taisnīga=laba). Man neliekas loģiski, ka zīdaiņa vecumā es apguvu arī "es neesmu laba", bet pirmie aizmetņi tur bija, tālāk izaugu līdz sevis apziņai arī, tas ka es neesmu laba. Un tagad izmēģinot uz sevis afirmāciju "es esmu laba" uz līdzenas vietas apraudos.

Varbūt tur arī ir tas konflikts. Ja mamma = laba un mamma = pasaule, bet man īsti vēl nav spējas nošķirt pasauli no sevis, bet man ir slikti, no kurienes tas sliktais rodas? Kaut kas manī, mammā, pasaulē ir slikts/slikti. Un kaut kā galīgi nav ok tas. Nez, viss vēl liekas murgaini. Bet kaut kas šķetinās.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]neraate
2021-02-06 17:33 (saite)
Mūsu mammas bija mammas pilnīgi citā laikmetā ar pilnīgi citu skatījumu uz lietām, citiem apstākļiem un noteikumiem. Viņas bērnus pēc dzimšanas dabūja pabarot un pārtīt, viņas drīkstēja barot ne biežāk kā reizi trīs stundās noteiktu laiku un pie katras ieraudāšanās arī nemaz neieteica bērnu ņemt rokās un mierināt. Ja tu esi dzimusi padomju laiku beigās/pēcpadomju laikā, ļoti daudz kas tomēr ir jāvērtē laikmeta kontekstā.
Vislabāk pajautāt pašai mammai, ja nav tādas iespējas palasīt Spoka grāmatu par bērnu, iespējams ar kādām nelielām niansēm, bet jādara bija pēc tās grāmatas.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]klusums
2021-02-07 12:06 (saite)
Nav jau tā, ka es mammai pārmestu. Bet jā, arī laikmets jāņem vērā, to piemirsu. Tiesa tas ir vēl viens loģisks iemesls, bet tas nesakārto to, kas notiek smadzenēs. Loģiski es saprotu, bet līdz kaulu smadzenēm neaiziet.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?