Esmu palaidusies, mana izaugsme ir atkal iestagnējusi un vispār #vissirslikti. Nu labi, nav jau, nav... Es nekad nespēju to viss ir slikti lietot pilnīgi nopietni, tur vienmēr apakšā ir pašironija. Bet tajā pašā laikā es arī nevaru bieži lietot pa jokam šo, jo katrā daļā daļa joka un joki vispār kā spēcīgs normalizācijas rīks un es jebkādā veidā atsakos pieņemt, ka kaut nedaudz "viss ir slikti" ir patiess. Vienmēr ir kaut kas labs un vispār man ir laba dzīve ar daudzām privilēģijām.

Piemēram, labā ziņa manā izaugsmē ir tā, ka es esmu pasākusi biežāk rakstīt savā kladītē. Visbiežāk tur ir šāda shēma:
Kaut kas nav labi, kaut ko nedaru? Kāpēc? Ar zemapziņas palīdzību izpīpēju pa punktiem. Uzrakstu pozitīvās pārliecības, parasti tām jau gana daudz ticu un vienkārši ir jāizvelk apziņas virspusē un jāaktualizē.

Un tas arī viss. Parasti nostrādā ļoti labi. Bet parasti man ir ĻOTI grūti šo uzsākt. Piemēram, šodien es esmu prokrastinējusi gandrīz visu dienu, mazliet parakstīju skolai vajadzīgo, bet tur paragrāfs vajadzīgo 5 vietā. Un neesmu šo rakstu uzdevumu darījusi. Vispār jau apaļu nedēļu prokrastinēju ar konkrēto skolas lietu. Šausmas pārņem, kā būs ar kursa darbu/bakalaura darbu, ja šis man personīgi ir ĻOTI VIEGLS rakstu darbs. Refleksija. Es taču tādas varu cept vienu pēc otras, nav jau zinātniskā eseja, kur katrs vārds ir jāpamato ar atsaucēm.

Un es VĒL neesmu paveikusi iepriekšējā gada refleksiju, to kas privāta un man. Vismaz šim gadam ir izstrādāts virziens kā strādāt. Bet ir sajūta, ka ir grūti. Varbūt tā ir nepareiza sajūta. Bet arī - pēdējās dienas cīnos ar PMS trauksmi, varbūt ... nē, vnk sevis pažēlošana nav pareizā atbilde. Varbūt man atkal vajag ikdienas izdarītā kalendāru. Jo nedēļa liekas vnk nožēlojama, es pat nezinu, kur šī nedēļa palika. Oh, wait! Es strādāju. Un nedeļas sākumā pat arī vēlās maiņas. Nu labi, nav tik traki ar mani. Bet lūk, vajag ikdienas pierakstiņu, kur paskatīties, ko tad es šodien, vakar, aizaizvakar darīju. Un varbūt alko vajadzētu piebremzēt. (Teica klusums un aizgāja sev ieliet, tās turklāt šodien vakariņas, ja!)

Nu labi, šīs tādas random domas pa galvu maisās. Varbūt vajag pieturēties pie konkrētas striktas sistēmas. No otras puses man besī konkrētas striktas sistēmas un es vienmēr, it īpaši psiholoģiskajās lietās, izdaru pa savam. Jā vispār būtu ērti, ja būtu Daddy Dom uz ko paļauties, lai nav tā, ka es esmu vienīgā uz ko varu paļauties, bet būsim godīgi, es nezinu vai es vairs spēju. Es pat nezinu vai gribu. Jā, tajā sevis iedomātajā idealizētajā veidā, jā, noteikti gribu, bet reālistiskajā? Bet varbūt arī mani pieņēmumi, kas ir reālistiski ir sagrozīti, varbūt es VARU dabūt ideāli, bet tas nekad nenotiks ar šitik nepārliecinātu vēlmi, ka tas vispār ir iespējams. Un lūk, attiecībās arvien vairāk veidojas tā, ka es esmu augšējais cilvēks. Diezgan sāp šis viss īstenībā.

Bet jā. Es jūtos apjukusi. Varbūt tas ir pārāk vājas identitātes dēļ. Nemāku noraksturot vārdos. Mana identitātes izjūta ir spēcīgāka nekā jebkad tā ir bijusi. Bet varbūt vienkārši nepietiek. Tā ir tā spēcīgā izjūta, ka, jā, es zinu, kas es esmu, ko es daru, kur es eju. Ir daļa, kur es to skaidri zinu, bet vispār es jūtos kā uz nestabila pamata/ceļa. Un tas arī liedz noorientēties. Jā, varbūt man vajadzēja atrast Lielo Mērķi, uz ko strādāt. Nu tīri pašizaugsmē. Jo tie mazie, ikdienas, ir baigi ok, bet tie nerisina Iemeslu un Cēloni. Šim gadam, piemēram, es ļoti redzu, kā vajadzētu koncentrēties uz skolas lielajiem rakstu darbiem (galu galā šis ir gads, kad jāuzraksta bakalaurs), bet es ļoti jūtu cik tas ir fake mērķis. Ne tāpēc, ka nesvarīgs, ļoti svarīgs, bet tāpēc, ka problēmas ar to ir sekas nevis cēlonis. Es pat nevaru izvēlēties tēmu, jo nevaru saprast, kas ir Mans un kas Man interesē un būs vajadzīgs. Bet identitāte, sevis izjūta un stabilitāte... jā... tas ir tas. Pēkšņi arī šobrīd jūtos stabili, skaidri un sakārtoti. Nav tas apjukums, kas bija visu šī ieraksta laiku.