About this Journal
Current Month
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
2930
Nov. 18th, 2021 @ 01:38 pm (no subject)
pārvedu mājās Romas lietu, jo jaciņa, kurā svētdien samirku, tā arī vēl nav izžuvusi.
Oct. 18th, 2021 @ 04:18 pm (no subject)
nedomāju par sevi kā par trauslu būtni, bet diez vai spēšu izturēt vēl vienu lokdaunu bez neatgriezeniskiem mentāliem traucējumiem. Vakar čekoju namiņus visādās spānijās, kur notriekt bērnu koledžām taupītos iekrājumus, nekādi citi izdzīvošanas plāni prātā nenāk.
Oct. 18th, 2021 @ 10:15 am (no subject)
Sestdienas ballītē labākajās tautu stereotipu tradīcijās itāļu mākslinieks vārīja visiem pastu, bet ļoti piedzēries somu mākslinieks burtiski lūdzās, lai par viņu un viņa darbiem saka kaut ko ļoti sliktu, jo dzimtenē neviens nemākot bargus vārdus. Es ceru, ka Somijā visi ļaudis ir kā Kaurismeki filmās.
Oct. 11th, 2021 @ 03:19 pm (no subject)
sajūta, ka pēc tās septembra pārstrādāšanās man nepieciešami eksorcista pakalpojumi, lai izdabūtu no sevis laukā visu to nogurumu un satraukumu. Vai vismaz labi acu pilieni. Nez ko tie skrīneidžeri smērē actiņās, lai saglabātu spulgacību. Spulgacīte vispār ir viens brīnišķīgs mīļvārds, nekad gan neviens mani tā nav saucis (nu kaut vai telefonā ierakstījis).
Sep. 29th, 2021 @ 11:34 am (no subject)
var jau pasmieties par tiem mietpilsoņiem, kas nav bijuši muzejos, nesaprot, ka māksla var un tai dažkārt nepieciešams būt negantai un provokatīvai, un vispār nesaprot, kas ir un kas nav māksla, un ar to lepojas (true story no tās nelaimīgās 40. vidusskolas vecaku sapulces) - tas man nav nekāds jaunums un īpaši nesatrauc, bet man šķiet bīstami, ka bērnu tiesības steidz sargāt cilvēki, kas tik fundamentālā līmenī neatšķir māksliniecisko realitāti no fiziskās, jo tas acīmredzami liecina par dziļākām uztveres problēmām nekā gaumes vai izglītotības trūkums. Es ceru, ka tik primitīvi domājoši cilvēki tomēr nedrīkst profesionālā līmenī strādāt ar tik sarežģītiem jautājumiem kā dzimumnoziegumi pret bērniem, un tie skaļākie bļāvēji ir tikai lētas popularitātes meklētāji. Ja man būtu teikšana, ikvienu, kas nevietā saskata bērnu pornogrāfiju, vispirms pašu nosūtītu uz kādu mentālās veselības pārbaudes procedūru - man šķiet, ka tik neadekvāta seksualitātes uztvere bērniem ir daudz bīstamāka par jebkādām mākslinieciskām fantāzijām. Un es nedomāju tikai noziegumus - ja vecāki nemāk bērnam iemācīt veselīgu attieksmi pret savu ķermeni un seksualitāti, ko viņi vispār spēj iemācīt.
Sep. 26th, 2021 @ 12:32 pm (no subject)
drudzis beidzot atkāpies, bet jau ceturto dienu klepoju bez apstājas, nesaprotu, kā tas vispār iespējams - it kā man krūtīs būtu uzradusies klepus rūpnīca. Tādas triviālas saaukstēšanās ciešanas, bet jūtos zaudējusi kontroli pār savu ķermeni. Un caur to kaut kādu jaunu autonomitātes sajūtu, ja vien tas nav drudža blakusefekts.
Sep. 16th, 2021 @ 07:13 pm (no subject)
septembra ikgadējā kultūras darbinieku izdegšana. nevis iemiegu, bet vienkārši atslēdzos mīkstās mēbelēs un drēbēm mugurā, pamostos nougurusi, cenšos sevi apmānīt ar īslaicīgu atpūtu, bet tā pa īstam palīdz tikai strādāšana, jo prāts sevi ir ieslēdzis režīmā, kurā jebkādas novirzes no produktivitātes rada papildus trauksmi. Vienīgā motivācija turpināt ir kaut kur fonā pulsējoša apziņa, ka var arī citādāk un kādreiz būs citādāk.
Aug. 30th, 2021 @ 10:52 am (no subject)
šogad ļoti stipri sajutu, kāds tukšums vējo tajā manis punktā, kas paredzēts pašmīlestībai. Es to vienmēr esmu jaukusi ar rūpēm un dažādu intelektuālo un emocionālo skilu attīstīšanu, lai būtu sev pašai forša un interesanta, kompensējusi ar pašpietiekamības un izdzīvošanas spēju uztrenēšanu. Pat nezinu, ar ko lai sāk (nekas, nekas, šogad tāpat nebūs laika sākt mācīties).
Aug. 28th, 2021 @ 12:23 pm (no subject)
Low galerijā mīlīga Klimašauska kūrēta izstāde par augļu mušiņu seksuālo dzīvi. Nekas īpašs, bet ar to intelektuālā viegluma dzirksti, kas Latvijas mākslā ar uguni jāmeklē. Es nedomāju, ka tas ir mentalitātes jautājums, drīzāk iekšējās vides hierarhija, kurā ir ļoti augsta tolerance pret viduvējībām un viduvējām idejām - galvenais tikums ir izdarīt laicīgi un atbilstoši, nevis izdarīt labi. Ilgtermiņā tas ir novedis pie tā, ka ar mākslu nodarbojas pārāk liels daudzums garlaicīgu cilvēku ar garlaicīgu skatījumu uz pasauli, kuru viņi nespēj apzināties. Redzot, kā visādas spindzeles bez jebkādām idejām un gaumes mierīgi aizrullē publiskajā diskursā kā jaunas un talantīgas kuratores, secinu, ka nākotne būs vēl garlaicīgāka. Jauno mākslinieku vidū vēl jūtu daudzsološu spurainību, kas šur tur uzzibsnī, cerams, ka tas spēs izaugt līdz autonomam statusam. Ja kāds pārmetīs, ka es pati esmu garlaicīga, es no sirds piekritīšu, es tieši tā arī jūtos, bet apzinoties savu garlaicīgumu un nepretendējot uz oriģinalitāti, ir daudz lielāka iespēja produktīvi darboties atbilstoši savām spējām un nespējām, neapkarinoties ar neatbilstošiem epitetiem un talantiem.
Aug. 18th, 2021 @ 10:35 pm (no subject)
Pirmo reizi dzīvē masu stulbums mani sāk nopietni satraukt un nomākt, nevis uzjautrināt.
Aug. 16th, 2021 @ 03:23 pm (no subject)
tas 2020. gada novembris ir baigi ievilcies.
Jul. 6th, 2021 @ 05:26 pm (no subject)
Mīlu karstumu, bet dzīve Rīgas centrā bez neviena koka vai sauli uz brīdi aizsedzoša nama aiz loga ir drausmīga - ārā pat karstākajās dienās ir tikai patīkami silts, salīdzinot ar manām iekštelpām, kurās pastrādāt ir neiespējami - jau sāku atteikties no sarunātajiem darbiem tikai šī iemesla dēļ. Normālos laikos ietu triekt naudu kafenēs, bet izskatās, ka neviens negrib diskriminēt un iekštelpās nelaiž, nolāpītie antivakseri, saņemiet manas dusmas.
Jun. 25th, 2021 @ 11:33 pm (no subject)
šodien bija tumsas dieniņa. Gāju vakara pastaigā uz Lielajiem kapiem un pa ceļam skumji prātoju, vai tiešam šis viss nekad vairs nebeigsies un manas mentālās labsajūtas uzlabojumi būs tikai īslaicīgas epizodes. Atpakaļceļā pie Takas stāvēja kāds dīvains baskājis un pravietoja nejauši sastaptajiem dzīves patiesības. Centos pēc iespējas ātrāk paiet bariņam garām un tieši tajā brīdī baskājis sāka stāstīt, ka tumšais periods tuvojas beigām, atlicis pavisam mazliet. 4,7 mēneši, tā viņš teica, un tad nāks daudz labāki laiki. Paldies par atbildēm, dzīve.
Jun. 23rd, 2021 @ 11:18 am (no subject)
Tā arī vēl neesmu bijusi ne uz vienu izstādi vai krogu, pat veikalos īsti ne. Tas viss sākās ar pēcceļojuma obligāto pašizolāciju, no kura asocialitātes tā arī nespēju "izkāpt", blandos apkārt ar velo, dzīvoju savu vientulīgo pierīgas mežiņu un pļaviņu dzīvi, nesaprotu, kā atgriezties civilizācijā (varbūt nevajag?).
Jun. 21st, 2021 @ 09:51 pm (no subject)
Starppilsētu autobusa šoferis vienā no pieturām izkāpa laukā un uzlēja sev virsū pudeli ūdens.
Jun. 15th, 2021 @ 11:53 am (no subject)
mani jaunie ādas pretnovecošanas serumi ir tik jaudīgi, ka uz ielas regulāri sākuši sveicināt ļoti jauni puisīši (lielos)
Jun. 11th, 2021 @ 11:01 pm (no subject)
prieks par Amandu Ziemeli un prieks par Aiju Zariņu, kura izrādās panks līdz galam, pilnībā ignorējot P balvu
Jun. 11th, 2021 @ 03:05 pm (no subject)
tie knišļi zaļumos šogad ir ārprātīgos daudzumos. Iedomājos par nabaga mīlētājiem, kam romantiskos brīžos nejauši nāksies vienam no otra ādas laizīt izsmidzināmos pretodu līdzekļus, un sagribējās iegulties dziļā sniega kupenā.
Jun. 4th, 2021 @ 10:38 am (no subject)
Pēc Ikarijas salas grūti būt kaut kur citur, arī siltās olīvkoku vietās.

Ceļošana nebija manu pandēmijas iztrūkumu augšgalā un ceļojums nebija viegls, ar līdzbiedriem sagādājām viens otram daudzus nepatīkamus brīžus, vienā no tiem sakrāmēju čemodānus un minisvārkos stūmos ar tiem pa pilnīgas nekurienes serpentīnu, kur pat mašīnas nostopēt nav iespējams - tik kinematogrāfisks kadrs, ka raudāju un smējos par sevi vienlaicīgi. Bet caur šīm jaunajām mijiedarbībām un aizmirsto saskarsmes intenistāti gandrīz fiziski bija sajūtams, ka tās pandēmijas čerņas lēnām strutojas laukā un es atkal spēju sajust sevi, nevis tikai to aptuveno sevis atblāzmu, kas primitīvi eksistē iepriekšparedzamā ikdienas vienveidībā.

Un ieguvu jaunu Draudzeni, neticēju, ka manā vecumā un ar manu robusto raksturu tas ir iespējas, bet voila! Vēl vienu draudzeni pazaudēju, bet caur sev svarīgu atziņu, ka man nav jābūt labai pret visiem un jāpatīk visiem. Nekas briesmīgs nenotiks, ja vēl kādam cilvēkam šķitīšu ne pārāk jauka būtne - šī vienkāršā, bet man līdz šim svešā sajūta ir ļoti atbrīvojoša (kā lai to uztur ikdienas sajūtu kārtībā?).
May. 12th, 2021 @ 10:20 pm (no subject)
8 stundas ar velo caur visiem tiem ziedošajiem krūmiņiem un pavasara brīzītēm, un man atkal patīk pasaule. Es ceru, ka šīs mijiedarbības efekts nekad, nekad, neizdils un uz to vienmēr varēs paļauties. (Sāp apdegušās rokas)
May. 11th, 2021 @ 01:14 pm (no subject)
man šajā jomā nav vispār nekādas pieredzes, bet draudzene meklē omei jaunu psihiatru, kas varētu pārskatīt līdzšinējā daktera izrakstītās zāles - varbūt jums ir kādi universāli ieteikumi labiem zāļu dakteriem?
May. 11th, 2021 @ 10:48 am (no subject)
tas stulbais, paralizējošais pandēmijas needygums! Izsparaucas visnegaidītākajās vietās. Visātrāk (bet ne ilgstoši) palīdz manas jūtūba fizisko aktivitāšu vadītājas, kas stasta, kāds es malacītis un cik es lieliska tikai tāpēc vien, ka ieslēdzu šo video un izkustināju miesas.
May. 7th, 2021 @ 01:05 pm (no subject)
Un nez ko visi šie tehnoloģiskie instrumenti, ar kuru palīdzību spējam daudz labāk kontrolēt savas ikdienas dzīves ārējās norises (izsekot veikalu pasūtījumus, izsekot cilvēku sociālu tīklu dzīvi, zināt, kurā dienā jāpaņem lietussargs, kurās stundās muzejā būs mazāks apmeklētāju skaits), nodara iekšējo norišu kontrolēšanai - tikai grūtāk samierināties ar nespēju kontrolēt emocijas vai arī nekontrolējamie sektori, bailes, vājums iemīlēšanās, tiek nocirsti saknē un vispār izslēgti no apziņas? Man gribētos apkārtējā pasaulē redzēt veselīgās un daudz apzinātākas attiecības starp kontroli un ļaušanos, bet varbūt es vienkārši nepareizi skatos
Apr. 29th, 2021 @ 12:01 pm (no subject)
visu šo gadu krietni mazinājušās domāšanas un just spējas, un ļoti gribētos, lai ir vismaz viena no spējām - atvēlētu sev laiku dramatiskiem pārdzīvojumiem vai intelektuālām nodarbēm. Just spēja pēkšņi sāk atjaunoties, cerams, ka uzlabojumi būs ilglaicīgi un cerams, ka atgriezīsies arī kognitīvās spējas, jo justies tik stulbai ilgstoši ir ļoti nomācoši.
Apr. 18th, 2021 @ 07:03 pm (no subject)
kuras ir jūsu mīļākās filmas par pašnāvībām?
Apr. 13th, 2021 @ 12:02 pm (no subject)
vienīgais, ko varu bilst par cibas cepienu - jūsu interese par ārpasauli ir apbrīnojama, es ceru, ka drīz vien atkal spēšu par kaut ko aizrauties, apvainoties, dusmoties <3
Apr. 5th, 2021 @ 07:59 pm (no subject)
pēdējās 3 dienas pavadīju viena blandoties pa vējiem un lietiem, aizmirsusi šalli, cepuri, cimdus (tikai pēdēja dienā attapu apsiet pidžammas bikses ap kaklu), līdz galam neievalkātu apavu noberztām kājām, bez ierastajām pārtikas un ūdens rezervēm, un tas bija brīnišķīgi, sen nebiju jutusies pa īstam tik dzīva. Laikam pandēmijas pliekanības pārvarēšanas labad vairāk sevi jāmet diskomfortablos apstākļos, nevis jāvaid zem siltas sedziņas un našķu drupačām
Apr. 3rd, 2021 @ 07:25 pm (no subject)
Šodien gāju kājām uz Bolderāju un tikai pusceļā attapu, ka tas taču klasiskais NSRD Lieldienu rituāls.
Mar. 29th, 2021 @ 12:22 pm (no subject)
Man pirms gadiem desmit-piecpadsmit tik ļoti patika agrīnais Aldomovars, ka pārskatījos bezjēgā uz rinķi un visu šo laiku īsti nevarēju paskatīties tajā virzienā. Vakar sajutu, ka atkal varu un gribu, un tā bija ļoti jauka atkalsatikšanās - es nevaru iedomāties nevienu citu režisoru, kura filmās tik ļoti nav nekāda ļaunuma un pat "negatīvie" varoņi ir tikai mazliet vīzdegunīgi, bet labsirdības pilni. Un es kā tāds vampīrs barojas no svešu siržu gaismām. Varbūt meteoroloģiskās gaismas pieaugums mazinās vajadzību pēc mentālās.
Mar. 26th, 2021 @ 01:08 pm (no subject)
šonakt sapņoju, ka nomirstu un mani kāds reinkarnē par milzu kuģi, nosaucot par Titāniku. No sākuma man bija tāds, o, wow, ūdentiiiiņs, forši plunčājamies, bet tad attapos, ka man taču ir paniskas bailes no kuģiem (vairs īsti ne, bet bērnībā pat bildītē ieraugot sāku mežonīgi kliegt un raudāt) un šitā laikam nebūs baigi foršā dzīvīte. Centos notauvoties krastā un tur vienkārši gaidīt lēnu izzušanu (ļoooti lēnu), bet tā kā vēl nemāceju operēt ar saviem megagabarītiem, vienkārši ietriecos kaut kādā krastā un pamodos. Par Suecas kanālu tikai šorīt izlasīju.
Mar. 24th, 2021 @ 08:43 pm (no subject)
.. )
Mar. 22nd, 2021 @ 05:01 pm (no subject)
pamazām atgriežas spēja skatīties un uztvert kino, tad nu vakar atzīmēju Gerija Oldmena dzimšanas dienu ar trim viņa filmām (pandēmijas ballītes, ak) un noslēgumā vēl pārskatīju Karalieni Margo, tā bija viena lieliska doma, pareizajā laikā un pareizajā vietā. Slaktiņi, slaktiņi, mīla, slaktiņi, smukiņie hugenoti un smukiņie katoļi, es ceru, ka tad, ja par mūsdienu konservatīvo un liberālo vērtību atbalstītāju nesaskaņām taisīs kino, kastings būs tikpat seksīgs.
Mar. 21st, 2021 @ 06:54 am (no subject)
gar ausīm lokās: Carly Simon - Why

pēdējie mēneši pagājuši tādā ķepīgi trulā aizmiglojumā, bet dažas lietas tomēr iznirst apbrīnojami skaidri. Arvien asāk saredzu atšķirību starp zināt-saprast-sajust un interesanti vērot, kurā stadijā sevi iedomājos esam dažāda veida attiecībās. Un kā jau grūtajos laikos pienākas, iznirst daudznozīmīgu atmiņu uzplaiksnījumi, kas izvērš citā virzienā līdzšinējos priekšstatus par savu vietu pasaulē. Pagaidām bilance negatīva un vairāk saredzu savu mazisko un aprobežoto pusi pagātnes notikumus, kuras ir bijis krietni vairāk nekā man patīk sev atzīt. Daudz par to nebēdāju, bet ceru, ka laiks šo proporciju izlīdzinās un labāk apjautīšu arī savas jaukās šķautnes.

Visu šo haotisko retrospekciju vidū zīmīgi atkārtojas neizpratne, kāpēc ar sev līdzīgākajām personībām attiecības visbiežāk sākas un beidzas kā sāncensība, bet dziļākām atbildēm uz šo jautājumu vēl nejūtos gatava un griežos prom.

Tā kā lielākoties dzīve rit nelabojamā melanholijā, esmu apņēmusies iemācīties sērot "dziļāk", bez pašpārmetumiem un pašnožēlas. Pagaidām nesanāk, bet, hei, piecēlos 6 no rīta ar šīm domām un atnācu to visu pierakstīt publiski, nevis aizmirst sevī.
Mar. 11th, 2021 @ 07:10 pm (no subject)
attēlu papildinot ar saviļņojošu mūziku, efekts, protams, ir emocionāli spēcīgāks, bet vienlaikus tas ir pārāk vienkāršs, pat lēts paņēmiens aizkustinājuma pastiprināšanai, tāpēc īslaicīgs un neuzticams. Līdzīgu apsvērumu dēļ dabas pastaigās mūziku parasti neklausos, lai nesajauktu estētisko pārdzīvojumu ar ainavisko. Nekādus atšķaidījumus. Bet dažkārt prasās un tieši viens un tas pats - pie apmākušās jūras gribas klausīties Šūberta Ave Maria, bet pakalnos Grīga Pēra Gintu, jo tur ir tāda raganiski rotaļīga enerģija, kas palīdz iztēloties sevi par laumiņu, kas uz pirkstagliņiem lēkā no viena sūnu pudurīša uz nākamo, spārniņiem mirdzot zvaigžņu puteklīšos. Citas kombinācijas lielākoties kaitina, nesaslēdzas un neiedarbojas, bet vakar ilgi stāvēju pie aizsaluša meža ezera, apkārt purvi, ideālā lēnumā maigi krita sniegs un Barbera Agnus Dei tik perfekti atbilda ainavas noskaņai, ka sajutos ielauzusies kādā slepenas laimes teritorijā. Esmu ļoti pateicīga smadzenēm, ka tās spēja ģenerēt šo īso laimes mirkli, uz brīdi radot sajūtu, ka viss kādreiz atkal būs labi. Vai vismaz tam būs forma un struktūra, atšķirībā no šo laiku nekādības.
Mar. 1st, 2021 @ 11:23 pm (no subject)
ņemu savus čīkstus atpakaļ, draudzene atsūtīja ar kurjeru dzeltenas tulpes <3 šī ir tradīcija, kas jāsaglabā arī pēcpandēmijās!
Mar. 1st, 2021 @ 12:50 pm (no subject)
pačīkstēju draudzenei, ka līdz ar autoskolas braukšanas nodarbību aizliegumu vairāku mēnešu garumā būšu visu aizmirsusi un nāksies mācīties no jauna, draudzene sarunāja, ka pabraukāšos ar viņas vīru, nu, un beigās nevis vienkārši pabraukājos, bet viņš pats tagad priecīgs sauc un aicina, izdomā maršrutus un vingrinājumus, un vēl kategoriski atsakās ņemt naudu pat par benzīnu. Es tik sen neesmu sajutusi beznosacījumu rūpes par savu necilo personību, ka šī pieredze vienlaikus priecē un skumdina - varbūt nav nemaz tik veselīgi pa dzīvi dragāt tādā samākslotā pašpietiekamībā.

Pēdējā laika sajūtās vispār dominē bērnišķīgs aizvainojums pret pasauli, ļoti kaitinošs stāvoklis, bet varbūt es pati apspiežu un neļauj sev izdzīvot citas, daudz maigākas un trauslākas, bērnības izpausmes.
Feb. 24th, 2021 @ 12:07 pm (no subject)
aizbēgu uz Vidzemi, vakar nonstopā 33 km pastaiga pa dubļiem, vējiem, sniegiem, lediem, atkal dubļiem, tad Sahāras netīrajiem lietiem. Uz dažām stundām atkal sajutos dzīva, bet ilgtermiņa efektu nav nekam. Ir arī kaut kādas labas vai vismaz nesliktas ziņas?
Feb. 20th, 2021 @ 11:09 am (no subject)
Skatos Aģentūru un priecājos, ka ne es vienīgā pamanot Sneiku Stokmanā kārtojam iepirkumu groziņus sajutu savādas skumjas. Bet tās jaunās jrt aktrisītes gan ir drausmas, kas vispār spēlēs teātrus manās vecumdienās, Marijai Linartei vienai būs jātēlo visas sieviešlomas? Arī netalantīgi un neprofesionāli aktieri var būt kinematogrāfiski harizmātiski un vienkārši smukas beibes var lieliski iederēties un iedarboties, man patīk vienkārši smukas beibes (pat ja sarežģīti smukās daudz vairāk),bet uz šo kastingu ir sāpīgi skatīties, jo aktierspēles neesamību nekompensē arī personiskā harizma, jelkāda pievilcība skatienos, kustībās.
Feb. 19th, 2021 @ 07:07 pm (no subject)
pat mans neproduktīvais laiskums neproducē pilnīgi neko, nekādu labpatiku vai mieru, bet ilgoties pēc produktīvas neproduktivitātes laikam būtu ļoti tuvredzīgi. Es vienkārši nemāku justies normāli, ja pasaulē iet slikti, un nav nekādu veidu, kādos es personiski varētu kaut ko padarīt labāku. Man šķiet, ka tieši bezspēcība izstaro to ēnas sajūtu, kas mani jau daudzas nedēļas pārņēmusi, un, jo vairāk cenšos nejusties kā ēna, jo dziļāk šie centieni liek tā justies.
Feb. 8th, 2021 @ 06:02 pm (no subject)
žēl, ka kapitālisma antropoloģija vēl nesniedz pavisam skaidras atbildes par to, cik tieši lielā mērā mūsu attieksmi pret sevi, vienam pret otru un nespēju justies pietiekami labiem ietekmē patērētājsabiedrības vispārējā dinamika - līdzīgi kā intensīva preču aprite padara mūs paviršus pret lietu patiesajām funkcijām (visu taču var fiksi nopirkt jaunu/vietā), arī attiecībās ar sevi un līdzcilvēkiem ilgstoši ieguldījumi šķiet pārāk laikietilpīgi un neērti, tāpat kā ļaušanās dziļākām jūtām par vienam otra vientulības kliedēšanu, atvērtībai, atklātībai (un es te nedomāju tikai romantiski seksuālo kontekstu) daudziem šķiet pārāk riskanta, ja nav garantēts "pareizs" rezultāts. Attiecības jau pašā sākumā tiek izvērtētas kā ieguldījumu vērtas vai nevērtas, aizmirstot par jebkuras pieredzes vērtīgumu. Atstumj pirmie aiz bailēm paši būt atraidīti. Man šķiet, ka šī resursu tipa domāšana pamatīgi notrulina mūsu emocionālos mehānismus un padara justspēju tik seklu, ka nespējam pilnvērtīgi apgādāt pat paši sevi. Un man ir bail, ka nākamās paaudzes prāti un jūtas dīgst vēl sterilākā patērniecības augsnē, pat ja manas paaudzes ļaudis šķiet kļūstam arvien iejūtīgāki pret vājo un vājībām. Ko es ar to visu gribēju pateikt. Es pati vienmēr esmu gribējusi just mazāk un blāvāk, un joprojām īsti neredzu, kā ievirzīt savu jūtīgumu, lai tas mani negrautu smagākajos brīžos, nu labi, vispār neredzu nekādu bioloģiski evolucionāru jēgu no šīs īpašības, bet vienlaikus ilgojos to ieraudzīt apkārtējā pasaulē dauzreiz biežāk un intensīvāk - cik pretrunīgi.