Jun. 4th, 2021 @ 10:38 am (no subject)
Pēc Ikarijas salas grūti būt kaut kur citur, arī siltās olīvkoku vietās.

Ceļošana nebija manu pandēmijas iztrūkumu augšgalā un ceļojums nebija viegls, ar līdzbiedriem sagādājām viens otram daudzus nepatīkamus brīžus, vienā no tiem sakrāmēju čemodānus un minisvārkos stūmos ar tiem pa pilnīgas nekurienes serpentīnu, kur pat mašīnas nostopēt nav iespējams - tik kinematogrāfisks kadrs, ka raudāju un smējos par sevi vienlaicīgi. Bet caur šīm jaunajām mijiedarbībām un aizmirsto saskarsmes intenistāti gandrīz fiziski bija sajūtams, ka tās pandēmijas čerņas lēnām strutojas laukā un es atkal spēju sajust sevi, nevis tikai to aptuveno sevis atblāzmu, kas primitīvi eksistē iepriekšparedzamā ikdienas vienveidībā.

Un ieguvu jaunu Draudzeni, neticēju, ka manā vecumā un ar manu robusto raksturu tas ir iespējas, bet voila! Vēl vienu draudzeni pazaudēju, bet caur sev svarīgu atziņu, ka man nav jābūt labai pret visiem un jāpatīk visiem. Nekas briesmīgs nenotiks, ja vēl kādam cilvēkam šķitīšu ne pārāk jauka būtne - šī vienkāršā, bet man līdz šim svešā sajūta ir ļoti atbrīvojoša (kā lai to uztur ikdienas sajūtu kārtībā?).
5 glāzītes
ieraksts

Add to Memories
Tell A Friend
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.