| RL: Tu saki – izteikt sevi... Vai tevi jelkad ir nodarbinājis tevis paša tēls, teiksim, liels, resns, klibs vai kādreiz es nezinu kāds? Man tu vienmēr liecies viens un tas pats. Bērziņš: Kā – nodarbinājis tēls? Reflektēšana par sevi? Nu, es nezinu, man liekas, ne pārāk. Nupat atcerējos, ka kursa biedrs man teica – liecies mierā, ko tu dari, pavēro sevi no malas. Es domāju – dulls tu esi, kā var vērot sevi no malas? Vai man lai acis izsprāgtu?! Es taču nevaru, es neredzu sevi no malas. RL: Starp citu, vai tu tiecies ar saviem klases biedriem vai kursa biedriem? Bērziņš: Taisni aizvakar satikos ar diviem klases biedriem. Ar vienu kapos – Aivaru Dauksti. RL: Viņš bija jau zem zemes, ja? Bērziņš: Nē, viņš nāca varbūt no savas mammas vai sava tēva. RL: Un ko tu tur darīji? Bērziņš: Es atgriezos no medicīnas procedūras Mežaparkā un izkāpu pie kapiem, nopirku puķes un aiznesu tēvocim Jānim, viņa mammai, manai vecmammai un manai mammai. RL: Tad tu piestaigā uz kapiem... Bērziņš: Ar tiem kapiem ir vienkārši tā – kad man bija kādi pieci gadi, vecāmamma un vecāsmammas māsa – abas bija kapsētu un baznīcas kulta iemiesotājas. Un pat mazs puika būdams, es esmu teicis vecmammai, ka es paņemšu lejkanniņu un aizbraukšu apliet kapiņus. RL: Uz savu iniciatīvu piecu gadu vecumā? Bērziņš: Nē, nē, ne piecu, varbūt deviņu desmit. Tāpēc, ka es to visu laiku redzēju. Es Matīsa kapos atradu vienu tādu mazu kapu, nu, bērna kapiņu, tādu apsūnojušu, un tad es gāju uz turieni un ar to runājos. RL: Tu pazini to, kas bija tajā kapiņā? Bērziņš: Nē, tas bērns bija nomiris 19. gadsimtā. RL: Un ko tu viņam stāstīji? Bērziņš: Kā es varu tev pateikt, ko es viņam tur stāstīju? Nu sveiki, es esmu šeit! Kā iet? Nu, to kapiņu neviens sen vairs neapmeklē. Tāpat arī kaut kur tur ir vecmammas kalpone Ženija. Un tas bija pa ceļam uz Ženijas kapa vietu, kur es to mazo atradu. Par Ženiju es tikai no stāstiem zināju, kāda viņa bijusi un kādas viņai virtuvē bijušas problēmas. Vārdu sakot, tur guļ viņa un viņas vīrs. Un es arī uz turieni gāju un nesu kādu puķīti: “Sveika, Ženija.” RL: Vai tev ir svarīgi tas, ka, piemēram, Una un Ansis varētu piestaigāt pie tevis uz kapiem? Bērziņš: Nav svarīgi. Jo tā jau ir cita civilizācija, tāpat kā es vairs nepiederu pie vecmammas civilizācijas. Pilnīgi nav nekādas vajadzības. Nav nekādas uzticēšanās tai kapa vietai, ka tā nu būtu tā dvēseles piemājošana. Lai gan arī aizvakar, kad es turp aizgāju, es runāju ar visiem pēc kārtas, pat ar vecmammas mammu, veco kundzi, kuru es nekad neesmu redzējis. Fragments no https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/dieva-spalvaskats-1268 | 