Aug. 15th, 2020 @ 10:28 am (no subject)
Nesen braucot mājup no laivbrauciena, aizsākām sarunu par personiskajām laimībām un nelaimībām, un jāatzīst, ka es esmu ļoti priviliģēta mentālo kaišu kontekstā, nekad dzīvē neesmu lietojusi antidepresantus, nelaimības ir īslaicīgas un visbiežāk saistītas ar pārstrādāšanos vai neizdošanāmies privātajā dzīvē. Tas sašūpo pašvērtības sajūtu, bet pēdējo gadu laikā esmu tīri veiksmīgi apguvusi mehānismus, kā no šīm skumjām izrauties un neļaut tām sevi definēt. Nekad arī neesmu ilgtermiņā jutusies laimīga, arī dzīves piepildītākajos brīžos prāta fonu vienmēr veido "is that all there is?" sajūta, un nevis tāpēc, ka man visu vajadzētu vairāk, krāšņāk un labāk, bet drīzāk tāpēc, ka laimes sajūta man allaž nāk ar apziņu par tās īslaicīgumu un nepastāvību. Un tas viss ir ok. Man nav iebildumu pret savu mērenību, mani drīzāk traucē (varbūt manis pašas izdomātais) uzstādījums, ka cilvēka sajūtām allaž jābūt kategorizējamām tikai šajos virzienos. Un tiekšanās pēc laimes pilnīgas man šķiet tāds teju kapitālistisks emocionālās labsajūtas pašmērķis.

Man ir svarīgi šo visu sev atgādināt, jo ilgu laiku uzskatīju, ka mana dzīve ir briesmīga, es tam cieši ticēju un ļoti tiecos būt nelaimīga un tāda arī jutos gandrīz visu laiku - tā drīzāk bija sevis nepazīšana, pašanalīzes trūkums, dzenoties pēc iedomātām vēlmēm, slinkums strādāt ar sevi un trula čīkstēšana, gribot tikai saņemt no pasaules, nevis pašai iesaistīties un sevi veidot. Bet tas laikam ir normāls broken home bērnu pieaugšanas sindroms, es sevi par to nešaustu, bet būtu bijis tik lieliski neiztērēt skaisto jaunību šajās melanholiskajās bezjēdzībās. Iespējams, ka tagad esmu iegājusi pārāk dziļā pašpietiekamības tripā un vēlmi pēc māju, piederības sajūtas reducējusi līdz tās meklēšanai tikai un vienīgi sevī, jo būt atkarīgai no citu vēlības un uzmanības man šķiet tā nāves cilpa, kurā es pazaudēju savu spēka enerģiju. L. man kaut kad pusaudzībā teica, ka esmu vientuļākais cilvēks, ko viņa pazīst, es pati tolaik par to tā nejutos, bet laikam tas stepes vilka instinkts sevi izstaroja man nesaredzamos veidos. Kāds nu tur brīnums, ja neredzēju arī daudz pašsaprotamākas lietas.

Šo visu pierakstu tikai un vienīgi aiz cieņas un empātijas pret tiem, kam sāp pa īstam un vairāk, nevis tīksminoties par saviem nejaušajiem "sasniegumiem".
ieliet
ieraksts

Add to Memories
Tell A Friend
[User Picture Icon]
From:[info]pikaso_
Date: August 15th, 2020 - 11:56 am
(ieraksts)
pārslēgties no tikai saņemšanas uz pašas darbošanos man nešķiet nejaušs sasniegums un vēl pēdiņās. tas varbūt ir "lēni" nācis un kaut kā bez krāšņiem upuriem vai bez lielām ciešanām vai ir dzīvē palaimējies, ka līdz tam tiek, bet tas tomēr ir sasniegums, tur ir ieguldīts darbs un zināmas pūles.
(ieliet vēl)(Thread)
[User Picture Icon]
From:[info]klusais_okeans
Date: August 15th, 2020 - 12:07 pm
(ieraksts)
nezinu par darbu un pūlēm - vismaz salīdzinot ar daudziem apkārt esošajiem, kas sevis pilnveidē iegulda pamatīgu laiku un pūles, es sev pati šķietu vienkārši plivināmies kaut kāda nenoteiktībā. Bet paldies!
(ieliet vēl)(Parent) (Thread)
From:[info]kashadura
Date: August 15th, 2020 - 03:00 pm
(ieraksts)
Visu cieņu. Es vēlarvien čīkstu, ņemu un nav gana.
Bet ļoti smuki izstāstīts. Un ticami.
(ieliet vēl)(Parent) (Thread)
[User Picture Icon]
From:[info]klusais_okeans
Date: August 16th, 2020 - 02:24 pm
(ieraksts)
ah, es čīkstu ļoti daudz un šis viss neizslēdz virkni zemas pašapziņas problēmu un beziemesla nelaimības, bet mans vienīgais sasniegums ir to visu uztvert bez lieka fatālisma, ar pašironiju
(ieliet vēl)(Parent)
[User Picture Icon]
From:[info]rkktzd
Date: August 17th, 2020 - 09:54 am
(ieraksts)
Man ir precīzi tāpat. Arī par pusaudzību. Tagad tu atrodi veiksmīgākus, mazāk destruktīvus modeļus kā funkcionēt, bet kaut kāds fundamentāls skumju fons ir visur vienmēr.
Man laikam, visvairāk traucē Tevis pieminētā nespēja kategorizēt visas savas emocijas, jeb kategorizēt tikai tādos lielos, populārākajos kubikos, daudzas nemaz viņos neielien. Nespēja, jo kad tu izlauzies no tā "viss ir slikti defaultā, čīk čīk", tu saproti, ka ir šausmīgi daudz to emociju un viņas visas ir dažādas, bieži sajaucas cita ar citu un rada kaut ko jaunu un saproti, ka tev tak nav nekādas pieredzes vai treniņa šajā jomā un ej nu tagad to visu saproti. Ai laikam tū dīp, bet rezumējot - man liekas ir ļoti daudz ko mēs nezinām par to kā mēs īsti jūtamies.
(ieliet vēl)(Parent) (Thread)
[User Picture Icon]
From:[info]klusais_okeans
Date: August 17th, 2020 - 11:37 am
(ieraksts)
nezinām ļoti daudz, jā. Man pēdējā laikā daudz ko saredzēt no jauna palīdz tripošana pusaudzības situācijās, emocijās, laikam, lai tiktu galā ar tiem emociju mehānismiem, ko iesējusi pēdējā desmitgade, arī vajadzēs tikpat ilgu laika distanci (ai cik labi, ka nav izdzēsts draugiem elvē profils :D )
(ieliet vēl)(Parent)
[User Picture Icon]
From:[info]f
Date: August 15th, 2020 - 09:29 pm
(ieraksts)
labs ieraksts.
(ieliet vēl)(Thread)
[User Picture Icon]
From:[info]klusais_okeans
Date: August 16th, 2020 - 02:24 pm
(ieraksts)
paldies, f!
(ieliet vēl)(Parent)