Man ir precīzi tāpat. Arī par pusaudzību. Tagad tu atrodi veiksmīgākus, mazāk destruktīvus modeļus kā funkcionēt, bet kaut kāds fundamentāls skumju fons ir visur vienmēr.
Man laikam, visvairāk traucē Tevis pieminētā nespēja kategorizēt visas savas emocijas, jeb kategorizēt tikai tādos lielos, populārākajos kubikos, daudzas nemaz viņos neielien. Nespēja, jo kad tu izlauzies no tā "viss ir slikti defaultā, čīk čīk", tu saproti, ka ir šausmīgi daudz to emociju un viņas visas ir dažādas, bieži sajaucas cita ar citu un rada kaut ko jaunu un saproti, ka tev tak nav nekādas pieredzes vai treniņa šajā jomā un ej nu tagad to visu saproti. Ai laikam tū dīp, bet rezumējot - man liekas ir ļoti daudz ko mēs nezinām par to kā mēs īsti jūtamies. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}