Cabaret Voltaire seit 1916

nezinu par darbu un pūlēm - vismaz salīdzinot ar daudziem apkārt esošajiem, kas sevis pilnveidē iegulda pamatīgu laiku un pūles, es sev pati šķietu vienkārši plivināmies kaut kāda nenoteiktībā. Bet paldies!

(ieliet vēl)(Parent) (Thread)

Visu cieņu. Es vēlarvien čīkstu, ņemu un nav gana.
Bet ļoti smuki izstāstīts. Un ticami.

(ieliet vēl)(Parent) (Thread)

ah, es čīkstu ļoti daudz un šis viss neizslēdz virkni zemas pašapziņas problēmu un beziemesla nelaimības, bet mans vienīgais sasniegums ir to visu uztvert bez lieka fatālisma, ar pašironiju

(ieliet vēl)(Parent)

Man ir precīzi tāpat. Arī par pusaudzību. Tagad tu atrodi veiksmīgākus, mazāk destruktīvus modeļus kā funkcionēt, bet kaut kāds fundamentāls skumju fons ir visur vienmēr.
Man laikam, visvairāk traucē Tevis pieminētā nespēja kategorizēt visas savas emocijas, jeb kategorizēt tikai tādos lielos, populārākajos kubikos, daudzas nemaz viņos neielien. Nespēja, jo kad tu izlauzies no tā "viss ir slikti defaultā, čīk čīk", tu saproti, ka ir šausmīgi daudz to emociju un viņas visas ir dažādas, bieži sajaucas cita ar citu un rada kaut ko jaunu un saproti, ka tev tak nav nekādas pieredzes vai treniņa šajā jomā un ej nu tagad to visu saproti. Ai laikam tū dīp, bet rezumējot - man liekas ir ļoti daudz ko mēs nezinām par to kā mēs īsti jūtamies.

(ieliet vēl)(Parent) (Thread)

nezinām ļoti daudz, jā. Man pēdējā laikā daudz ko saredzēt no jauna palīdz tripošana pusaudzības situācijās, emocijās, laikam, lai tiktu galā ar tiem emociju mehānismiem, ko iesējusi pēdējā desmitgade, arī vajadzēs tikpat ilgu laika distanci (ai cik labi, ka nav izdzēsts draugiem elvē profils :D )

(ieliet vēl)(Parent)