Ai, ai, ai - izrādās esmu galīgi nekam nederīgs. Mani izbrāķēja kā asins donoru. Likās grēks neaiziet, ja viņi šodien piestājuši manā ēkā un pat manā stāvā. Un neba jau nu man svars par mazu (vismaz kāds prieks būtu), bet manas vēnas par nemanāmām. Un man likās, ka es tāds labs donors būtu - neesmu no ģībējiem, kad pa degunu asins tecēja, arī noteikti pa puslitriņam patecēja, bet ģībt no tā netaisījos. Tā jau, protams, man brīvdienu gribējās un savu asinsgrupu beidzot uzzināt arī. Bez tam asinsnodošanu es vienmēr esmu turējis prātā kā veidu uzzināt savu veselības stāvokli brīdī, kad nav nekādas polises, un arī ar naudas līdzekļiem ne parāk. Bet nekā.