Viena no stulbībām, kas nāk līdzi komunikācijai, ir mēģināt pierādīt cilvēkam, kam neesi iepaticies, cik patiesībā foršs, interesants un visādi citādi vērtīgs esi. Un nē, es tā nedaru, jo jebkurā gadījumā esmu par slinku, lai tā censtos, man vienkāršāk šķiet apgriezties un aiziet, bet novērojis esmu un kaut kāds pirmais impulss kaut ko pierādīt ir, kas ātri vien pāriet dēļ tā paša slinkuma.

Otra kaite, kas man toties piemīt ar uzviju, ir kauns par neveiklību sadarīšanu un sarunāšanu, pat ja tās ir nemanāmas un no citiem vabūt pat nepamanītas. Bet es varu nedēļām ņemties, gribēdams ar dzēšgumiju tik citu smadzenēs un izdzēst varbūt tur tomēr aizķērušos manus vārdus vai kaut kādā veidā atsūknēt sen aizgājušu e-pastu, kas man par lielu kaunu varbūt vēl karājas kādā svešā pastkastē.

Tā kaite jau man patiesībā ir tieši no prakses trūkuma, ir dīvaini, ka tik liels un vecs, bet tā īsti savu sugasbrāļu barā tā arī nav ne dzīvojis, ne iedzīvojies, visvisādi ikdienas rituāli ir sveši un neapgūti.

Un tieši šo zināšanu trūkums jau laikam arī visvairāk traucē beidzot taču sākt dzīvot vecumā, kad gandrīz jau puse dzīves jau aiz muguras.

Vaijjj, kā kodīšu savos krunkainajos pirksteļos 80 gadu vecumā par to nedzīvošanu.