Svešā uzņēmumā jūtos kā svešā mājā. Ja jau reiz man tur jāuzturas, tad pieņemu noteikumus, kādus man izvirza. Un neesmu tik bezkaunīgs, lai, ciemos būdams, bez atļaujas šiverētu pa leduskapi, skatītos tv, klausītos mūziku, kāda patīk un cik skaļi patīk, uzmāktos mājas saimniekiem ar sarunām, ja tie to negrib, sēstos klēpī bez maz vai, aizņemtu kāda mīļāko atpūtas krēslu utt. Tagad, kad nu pienācis man jau promvākšanās laiks, izrādās, ka, ja ļoti es būtu gribējis, es būtu varējis visiem uzmākties, rakņāties pa tiem skapjiem un visvisādi savādāk ignorēt tos noteikumus, jo, ja gribot, visu taču varot panākt. Jo izrādās, ka citi, lūk, tieši tā arī esot darījuši.

Ak, cik grūti pasaulē klājas lauciniekam, kas pieradis lietas uztvert tādas, kādas tās ir, pilsētā, kur, ja saka pelēks, tad viennozīmīgi jāsaprot, ka pateikts ir balts. Nez, pie tā arī jāpierod, ja kāds pasaka "Nedrīkst", tad 8 reizes tomēr ir jāmēģina to darīt, jo varbūt taču tomēr drīkst. Kāpēc ir tik grūti uzstādīt normālus spēles noteikumus - vai nu jā, vai nē, kas tieši to arī nozīmētu.