Izskatās, ka tas mirkļa impulss vairāk komunicēt ar cilvēkiem sāk zust. Jāpiebeidz un jāpagaida, līdz nomirst dabīgā nāvē visas iesāktās komunikācijas un jāierokas savā sabiedrībā. Nav jau tā, ka caur citiem ir iespējams labāk saskatīt sevi. Un citu stāstu uzklausīšana, protams, palīdz saprast, ka visi cilvēki vien esam. Bet pašai laikam vairs nav ko teikt, viss runājamais ir izrunāts un vairāk arī negribas. Jūtu, ka runājot vēl, iestāsies ieķērušās plates efekts, kad sākšu malt vienu un to pašu, bezgalīgi atkārtojoties un nesekojot vairs līdzi sakāmajam, līdz tas galīgi paliks bez jēgas un satura.
Iestājas kaut kāds moments, kad pēc katras sarunas (bet tā nav sarunbiedru vaina! tas tāpēc, ka sāku runāt runāt runāšanas pēc nevis man tik tiešām ir ko teikt) paliek tukšuma sajūta, liekas, ka pilnīgi nevajadzīgi katrā komunikācijā es kkur nometu daļu sevis, izšķīšanas, sadalīšanās, haosa sajūta vien palielinās. Rodas vajadzība atrast tumšo vientuļo kaktu, kur vientulībā mēģināt saaugt vienā veselumā.