Šodien vairāk nekā jebkad es saprotu, ka es esmu pilnībā bez naudas, pilnībā bez dzīvesvietas, pilnībā bez profesijas, pilnībā bez jebkādām nākotnes perspektīvām. Kopš šodienas arī bez zobiem. Katrā ziņā, sajūta, ka šeit es esmu ļoti, ļoti lieks, nebija mans iekšējais gļuks. Tā ir. Un tas man jāsaprot. Un darbs ir briesmīgs un izmisumā dzenošs. Un man ļoti, ļoti, ļoti gribas nebūt. Man nekad nav gribējies būt. Kopš piedzimšanas brīža es esmu bijis nelaimīgs par šo nevajadzīgo dāvanu, kas saucas dzīve. Un neko labu jau arī man tā nav nesusi.
Un es nezinu šobrīd, ko man darīt.
Bet pasaules gals būtu labākais risinājums.