Kā pagājušo ceturtdien pārmaiņas pēc pēkšņi sāku justies labi, tā šodien - atkal stāvoklī "staigājošs līķīts". Tjipa - staigāt varu, parunāt varu, uzēst varu. Bet nav ne spēka, ne dzīvesspara, ne domu, pat cik 2+2 stundu jārēķna, kaut kāda miziņa, ne cilvēks vazājas apkārt - prieka no šādas eksistences nekāda.
Tā nu šādā stāvoklī savācu pekeles un izvelkos no akadēmijas, lietus līst, maisiņi, papīri, lietussargs, viss slapjš, un visam pa vidu vēl zābaks atšņorējas. Kamēr mēģinu aizsiet, cīnoties ar to, ka viss gāžas no rokām ārā, papīriem vēl nevajadzētu samirkt un zābaku lāgā aizsniegt nevaru, uznirst dzērājonkurlis kaut kāds un naudu prasa. Dusmīgs papurinu galvu un purpinādams, sak tā jau nokrāvies, un lietus, un zābaks, un vēl uzmācas te ar naudām polšiņam.
Kad pēķšņa apjausma - man plecā nekarājas soma!!!!! Aizeju apsekot zālāju, kur biju zābaku atstutējis - nav! Pilnīga nesapratne un izmisums - mobilais, pase (un otrdien uz Portugāli jālido!!!!) un vēl gan jau viskautkas. Un somas nav! Eju pie šņabdeguņonkas apjautāties, vai šis nav savācis somu. Uz ko onka atbild, ka neesot nekāds zaglis. Un ja jau būtu savācis, tad muktu prom, nevis te lēnā garā pastaigātos. Ķērpis izmisumā, rokas trīc...
Laimīgais atrisinājums - soma, protams, atstāta akadēmijā uz krēsla.
Onka mani sagaida, uzzina par laimīgo atrisinājumu un pavada cauri parkam. Savu mūžu parciņā neviens nav satikts, bet nu, pilns parks piebiris. Un skatās platām acīm uz manu sarunu biedru. Bet ko man, kas apvainojis somas paņemšanā bez vainas esošu ļaužu, atliek kā iepļāpāt? Bez tam tak tā laimes sajūta! Ir man pase! Un mobilais! Un maks!

Bet nu nepatīk mans šie organisma stāvokļi, kad pats sevi var pazaudēt, aizmirst, uz nepareizo pusi aizbraukt, tapt apzagts un apšmaukts. Tāda sajūta, ka prātiņš aizbraucis brīvdienās kaut kur, pavisam citur