Esmu tur, kur esmu. Savā cienījamajā vecumā, kad jau slimības moka un jau domāju par miršanu, es tā arī neesmu sākusi dzīvot. Darba man nav un nav arī profesijas. Jo to, ko esmu mācījies, bez pieredzes par profesiju nenosaukt. To, ko visu laiku strādāju, tagad nevienam nevajag. Bez tam nezinu valodas. Un neesmu komunikabls. Un neesmu šiverīgs. Ar manu raksturu man tik tiešām vajag profesiju.
Un kāds darbs! Savā cienījamajā vecumā es tā arī nekad neesmu tikusi pie draugiem, kādiem vēl draugiem, pat paziņu man nav.
Man pat nekad iedzert nav ar ko aiziet.

Kaut kā nožēlojami tas viss.