Laikam jau lai es saprastu, ko nozīmē PAVISAM slikti justies, atkal diennakts manas dzīves tika izsvītrota, jo, vārtoties gultā ar baisajām galvassāpēm, ik pa laikam ar trīcošām kājām veļoties uz labierīcību pusi, un cenšoties izvērt uz kreiso pusi savu nabaga kuņģi, es tik tiešām gribēju būt miris.
Un man tik ļoti trūkst laika.
Tik ļoti, ka mēnesī šīs 3 -4 2dienu bezfilmas tik tiešām atņem pēdējo dzīvesprieku.
Piektdien jau nojautu, ka labi nebūs, kad galva sāka sāpēt arvien vairāk, bet gultasklājējs līdz 5 izklaidējās. Jo nekas nav nejēdzīgāks par dīvainas konstrukcijas dīvānu un samežģītas muguras kombināciju.
Droši vien pie visām manām kaitēm pievienojas sabeigtas aknas no tabletēm.

Nekādu dzīvotprieku sevī nejūtu. Tik tiešām nemaz.

Un ja tās vēl būtu vienīgās manas problēmas. Ja vēl saucamie "tuvie" cilvēki neuzkrautu vēl dažas.

Visa pasaule ir sadevusies rokās, lai es netiktu uz kājām.

Atliek vien izteikt bezgalīgu pateicību