Kad esmu iekšēji kaut kam nobriedis un izlēmis, iestājas mans pilnībā nesabiedriskais dvēseles stāvoklis - nevienam par saviem plāniem nestāstu, nav nepieciešamības pēc citu viedokļa vai baigā atbalsta. Tā nu man viss bija skaidrs un sēdēju kā vista perētāja ar visu savu skaidrību. Protams, vēl arvien žēl, ka visu to nedarīju pagājušo gadu, žēl, ka darba un veselības dēļ nogurķoju veselu gadu, jo pagāšgad man būtu bijusi Kompānija, tagad atkal būšu viens.
Bet tad atnāca Lielā Krīze. Un izjauca visus manus plānus.
Un es sēžu un domāju, vai šajos apstākļos iet prom no darba, uz bezdarbnieka statusu, ar jokainu veselību turklāt, bez profesijas, patiesību sakot, un iespējas atrast citu darbu, ar it kā gadam iekrātu naudu pieticīgai izdzīvošanai, kuru, protams, vienā dienā var uztaisīt no gada naudas par naudu vienai kafijas tasītei, nav galīgi stulba doma.
Un nu man gribas pajautāt, ko par to domā citi, jo nu vairs neko nezinu un nesaprotu.