ja kāds jautātu pēc mana necilā viedokļa, es teiktu, ka, ja tev šobrīd ir stabils darbs ar cilvēciskiem apstākļiem un atalgojumu, iet no tā prom nav īsti prātīgi, ja nav sameklēts cits vietā. jo, pirmkārt, tagad maz kurš vispār jaunus darbiniekus meklē, otrkārt, reti kurš šobrīd vēlas [var?] maksāt algu, kas būtu adekvāta - kā nekā, darba meklētāji stāv rindā, treškārt, arī tas, kurš šobrīd meklē darbiniekus, var pēc trim mēnešiem pārtraukt savu darbību [ir piemēri, kā nekā], un galu galā arī valsts līdzekļi sociālajiem maksājumiem strauji sarūk, kas nozīmē, ka bezdarbnieka pabalsts, visticamāk, drīzumā tiks apgriezts.

nē, nu, ok, ja darbs riebjas tā, ka izturēt nevar, turklāt ir iekrājumi [kuri, cerams, vienā jaukā dienā nepārvērtīsies par sīknaudu] - var jau mēģināt, protams. bet es tomēr pārlaistu "grūtos laikus" vietā, kura ir puslīdz droša un izvērstos pēc tam. nebūs jau tā krīze mūžīga.