Un es jau varētu paķiķināt par sevi un nosaukt par sklerotisko cirslīti, un pabrīnīties, cik gan aizmāršīgam jābūt cilvēkam, kurš otrdien nezin, kur lai klīst 3 stundas no semināra beigām līdz kursu sākumam, bet neaizdomājas, ka tas kā reiz būtu īstais brīdis ieiet veikalā un izpirkt dāvanu kartes, jo īpaši situācijā, kad tik daudz ikdienai nepieciešamie sīkumi ir iztukšojušies un nobeigušies.
Bet tā sajūta, ka esi kaut kāds gultnīšu mehānisms, kurš ir izdilis un izjucis, nav nekāda sirdij tīkamā. Un mēģini ik pa laikam sabakstīt tās sastāvdaļas pa vietām, bet, ievietojot vienu lodīti vietā, tūlīt pat izsprūk nākamā, un redzi, kā viss slīd un jūk un pats izšiepies uz visām pusēm, nespējot neko savākt kopā kaut uz īsu brīdi.