Atpakaļ 20

1. Jun 2020

atmosfēriski sapratis jokus jaukus nenopietnus jokus saulstariņus no botāniskā dārza vēdera spiešanu pēc piecelšanās nogulšanās traumas tieksme pēc vidutāja skaidri apjaustas nojautas sapratnes cinki un cari caunes cunftes cielaviņas cienasts no blē kundzes un viņa visas tās dienas raisīja sarunas pret argumentētiem saišķiem, kam nebija nepiemetināmā nebija ne tas ne itas tiešām izvalbīja gandrīz visas iespējas, kas bija atnestas no piesmakušā mūžameža un gaidīja saviem brāļiem ielīksmojam un bija mierīgs nepadevās un neleca no biksēm vecās štropēs un viņš bija saulstariņš krastos kas pāriet pār malām milimetru pa milimetram izdedzinot krūšu stepi strēli pēc strēles apšaudot skropstas no piecadatiņas laidās lejā guberņas un gāgāni un viņiem visiem bija gandrīz neizmērojams sacīkšu auto un numberi namedņi un citi cisterciji viņam laupīja autokrānus autortiesības un atlīdzības sistēma sajāta līdz kliņķim viņš rēķināja, ka tā vēl izdzīvos divas bumbu ziemas un gaidīja kad rabarberi sāks krist no krustcelēm pa kristāla birumam jau bija noticis un viņš rēķināja ka viņa vēlme atkāpties mazinās ar katru vikingu uznācienu ka kanādas liedags bija jau sarauts gabalos un nedienas vēl tikai glūnēja pāri visam ziedošajam kas bija viņa redzes leņķī nācis kā klusējošas mājas kuru īpašnieki savu nebalto dienu nolikuši uz klona raudāja bez asarām acis spoži spīdēja liedaga smiltīs visiem bija loms un visi bez ķērāju pases bija palikuši par vigvamiem sevis paša bilijam čaildišam aidolam un viņš tiešām bija noticējis savas spozmes kvadrātos satērzējis viseriona gruvešu par visiem peas bija zināms ka viņi ir kluksti uz pētersīļa malas un ka viņš bija daivās sadalījis savus starmešus kas izsmēja spozmi bez mitas bija kaldinājis šīs pasaules sairšanu un svaros mērcējis kadiljaku un dienās kad rokas pašas mēļoja savu atkāpšanos viņš šļakstījās ar tinti un nedeva nedienām raisīt savus botinkus un tagad kad viss šis bija aiz muguras viņa sviesta kubuls bija bez autoratlīdzības un viņš mēļoja ka garšļaukus izturēs vēl divas šļūtenes bet tad gan būs jātīra bikses no vīles maliņām no visas zosu pastētes kas atstājusi aiz sevus abulus un klunkstus un tas bija izlīdis viņam uz sejas virspuses un virtuves ermoņikas bija ļāvušas viņam starot priekā kad par kapeiku griešanu bija uzzinājis izpildkomitejas virsleitnants puķītis kuram bez sava iegansta bija arī vēl blakus nodarbošanās braukāt pa vasarnīcām un attīstīt savā pēctecībā stipru rūgtumu uz visu kas bez mitas kustējās apkārt notikumu ugunīm un gandrīz jau bija raisījušās sarunas, ka neviens nevar būt tik ļaunatminīgs lai liegtu sev spēju sveicināt rudeni un gandrīz bez jebkāda horoskopa izkāpis priedes liedagā būtu varējis arī katafalkēties uz lieveņa atstājis bikses bez buktēm un laika gaitā ievīstītās šķēlgliemežnīcas būtu viņu slīcinājušas tintē un raidlaikiem būtu palicis skapis pie zoda un spīdētu kodolīgās lēkmes un es būtu elektrificēts ja neteiktu ka kodolīgākais no visām jēgām ir ieslēgts dzimtbūšanā kad no visas patversmes gaismām būtu sakompilēts azimutam līdzīgs katorgs un tas lēkātu uz pēdējā disko žokeja mices un laizītu pātarus pa taisno no erceņģeļa spārniem ar lekniem pirkstiem spaidītu klavieres un lēkātu aiz bērnišķīga prieka cik ziedoša ir jaunība ar zemitāniem pa partizāniem un ar pubertāti pa putukrējuma torti visiem bija ielikts gaņģis un visi to smeķēja.

(postu nācās izvākt un biš pārrakstīt, jo atcerējos, ka tur pa vidu vispār bija arī visāds excitement)

kā jums liekas, kas notika weekendos? pareizi - iešana iet!

vispirms pierastie 6.2 km uz Smichov staciju. to mēs noejam nupat jau gandrīz biedējoši ātri. neko, speed limitus vēl nepārsniedzam, viss legāli. tad jau kavējošs vlak uz Pilzeni, kur jāpārsēžas reģionālajā uz nekurieni Kozolupy. ekspresīgais vlak tā kavēja, ka mazajam reģionālajam nācās mūs gaidīt. ir bik neērti, ka sanāca tā, ka tas mazais tramvajvlak tupa mūs gaidīja. bet nu. visi izdzīvoja un izkāpa Kozolupy.

sākas viss ceļš, protams, ar kāpšanu lejā no kalna. **nopūšas** besī kāpt no kalna, jo tad drīz būs jākāpj atpakaļ augšā. I shit you not! pa ceļam ejot uzēdam brokastis, jo vlakā joprojām jāsēž ar masku, tur nevar ieturēties. kaut kā ejam tur, cauri visādiem miestiem. tad jāiet gar upi, tur it kā viss normāli, viss kā parasti, bet ir mazliet tā pašauri uz takas un neiepist upē. šur tur safrīzoju uz mirkli, jāatzīstas. bet tad nonākam kaut kādā nesaprotamā pļavā, kur nav ne trases strīpiņu (būtu jābūt), arī telepurķi saka, ka we're quite off the trail. mēģinam aptuveni iet tur, kur būtu jābūt the trail, bet tur ir nocirsti koki un aizaugusi pļava, bļaķ, nu. kaut ko brienam pa pļavu aptuvenā virzienā uz, visu laiku cenšamies saprast, kur vispār jāiet. kur te ir bijis paredzēts iet. tad saprotam, ka mums vispār vajadzēja būt mazupes otrā krastā un iet gar actual upi. bet tur ņihuja nesaprast. ieraugam, ka trase atgriežas šajā krastā aiz tā tur grāvja. **nopūšas** aizbrienam pa pļavu līdz turienei, atrodam sevi atpakaļ uz trases. tā. turpinam iet gar upi, tur, kā jau parasti, kraujas un šauras takas un skērī šit. VZ prātīgi piezīmē, ka labi, ka šodien nelīst. te pa dubļiem būtu bijis nelabi mazliet.

nākamā vieta, kur nokļūt ir Buben. facepalm. neko. aizejam uz turieni, bet nu maldīšanās nupat sanāk tāda aizdomīgi vairāk nekā būtu gribējies / ir pierasts. trases strīpiņu zīmētāji nav bijuši uzdevumu augstumos. bet nu, paliek mierīgāk lēnā garā. kad iziet uz ielas iet, tur jākāpj kalnos, bet nu tādos samērā slow burners. it kā par pārāk chill. un tad kaut kur pie 12-14 km sākās patiešām interesanti.

vispirms bija milzu nebeidzams kalns kaut kur ap miestu Pňovany, kurā spēj tik kāpt. kad uzkāpām, skatījāmies uz skatu lejā un VZ teica, ka vismaz ir tāda uzvaras uzkāpuma sajūta vispār. bet nu tad pa ielu sāka braukt vāgeni pretī un sabojāja to uzvaras sajūtu :D tad tur kaut ko gājām, atklāju, ka man vienā no kartē ieliktajiem punktiem ir bags. tad bija iespēja izvēlēties, iet 14.5 km pa sarkano trasi un kāpt kalnā, pie kura kartē atzīme 509, vai iet tālāk pa ceļu un tur gar upi un tā, zemāki kalni, bet vairāk km. nolēmām pieturēties pie initial plāna - gar upi un garāks gājiens.

te jāpiezīmē, ka ši visa iešanas iet ballīte pirmoreiz bija time-slotted. mums bija plānā ap 27 km un tas jānoiet mazāk kā piecās stundās, jo no rīta jocīgi vlak connections un vakarā paliktuvē jāiečekojas laicīgi.

ok. ejam. izrādās, ka Pňovany stacija ir kaut kur lejā no kalna pie upes, apmēram 4-5 km no paša miesta. drusku apņirzdāmies. aizbraucot uz turieni, efektīvāk gandrīz liekas vai nu kāpt vlakā un braukt uzreiz citur, vai tuvāk aiziet citur. bet nu, smieklīgi viss bija tikai neilgu brīdi, jo tad nonācām pie Tilta. šitā tilta. tur... nu. panikas lēkmes mijas ar neizpratni, ejot tam pāri un cenšoties neskatīties sev zem kājām, vai kur sper soli. aktīvi runājam par to, cik paaudzēs un kā tieši vajag nolādēt tos, kuri piedalījušies šajā projektā. bet little did we know, tas ir tikai total excitement sākums. noieti pret šo brīdi ir 17 km un te vēl būs notikumi, par kuriem neviens neko vēl joprojām nenojauta. ar jaudu.
Tags: , ,

Kur Rīgas Centrā var dabūt plastmasas futlārīti/ielikni Nano SIM kartei, lai to varētu ievietot vecāka gadugājuma telefonā, kur var ievietot tikai Sandard SIM vai Micro SIM? Man ir tikai tādi ielikņi, kas paredzēti tikai priekš Micro SIM ievietošanas Standard SIM vietā. Ja kas, šeit skatāms SIM Izmēru/nosaukumu attēls.

Manai burvīgajai māmiņai šodien ir dzimšanas diena. Lai Dieviņš dod viņai stipru veselību un dzīvesprieku un vēl daudz laimīgu gadu priekšā.

Vispār - man ļoti patīk Dvīņu zīmē dzimušie cilvēki - viņi vienmēr ir tik optimistiski un entuziastiski. Un vienmēr viņi zina, kas kur notiek. Vienmēr iekustina mani - Lauvu - uz kaut kādām avantūrām. Paldies viņiem par to. :)

31. Maijs 2020

lesters abigails ieradās savās bērēs un radīja atmosfēru, kas līdzinājās dimantiem, kad tiem apgriezti paraplāni, tie nelikās zinis par beļģijas atmosfērisko šantāžu, tomēr galvenokārt tas izskatījās pēc bižutērijas, tomēr tas nebija uzreiz saprotams, jo galvenais iemesls bija apslēpts. jā, tieši tajās dienās, kad viņš atģida, ka nebija gūlies zem skalpeļa trīs dienas, bija ieradušās bietes un sasējušas viņu, slēpa no viņa ieganstus, neatklāja viņam slēpto validolu, tas bija veidols, kodols, apotēze, porto ģenēze, gandrīz viengabalains saldsērīgums, tas bija apputeksnējis viņa atmiņu, tas viņam ģida, tas viņam skaldīja valūtu, droši vien varēja teikt, ka kokirbe ir visu sasējusi spozmē un gandrīz jau gaida savas ierastās pēdas, lai tajās sapītos kā pītās klaigās kur tu mani nes viņa teica savai tēvnīcai, tai bija apsietas rokas un tām apkārt radās godkāre, tai bija sava stilizācija un viņa nepiesēja vārdiem pārāk lielu spozmi, jo tajā marinēja graudus, tajos visos grauzdiņos, kas viņam lipa pie acīm bija arī paipalu olas, leca visas kā skaldītas, tās atminējās, ka atgādina sev par starpgadījumiem, par spozmi, bet neleca vien savā tērgāšanā, tām bija tirgus dāmas palikušas parādā lielu naudu un par savām ollektīm viņa bija nopirkusi graudus, jo iekapsulēja stolāros un tas bija viņas vienīgais iemesls iesmieties starp pauzēm, starp padusēm, starp skropstām un ludzu. jūdzu tajā marianoči kvadrātā atzīmējiet, kāpēc visas piepes ir sausas, kad tām pieviļ gredzenus, vai tās maz ir sasmīdinātas un vai tām gribas dzert kapri sulu, vai tās ir kādas nebūt izredzētās varbūt nevajag pārdot ditu rietumu vai varbūt gribat teikt ka preiļi ir kaut kāds lamuvārds varbūt gribat ar visu meliorācijas stimulu stāties antagones vietā un spozmē trīt pātarus vai arī gribat diētu varbūt gribat vārītas olas es ieteiktu pirelli statuju daudzas tā jau dara un iesaka savām ziedotājām kā mēs iesakām saviem tēvu stāviem un mums piedod mūsu atpalicību kā mēs saviem dēmoniem piedodam viņu niekalbību pretstatā kalnrūpniecības svētajai marijai ar adelaidu priekšgalā ievīstītās avīzēs plēš skropstas no sejas un uzslienas tik stāvu lai tajā neparādītos kāds grotesks māns un tas atslābina, jo gandrīz nekas nepaliek nepamanīts un nekam nav tik drošas pateicības vārdi kādi ir mūsu vēlīnajam gruzīnam ar pantomīma stāju ar visu toreodorisko skūpstu uz atvērta loga uz visa kas marķīzes neļķēs kā skūpsts uz altār kā gvatemala sniedzas pēc šnaidera automāta kā vēlīnais gruzīns ir mūs aptīrījis un atstājis uz taburetes tumbu ar auklu par atvēzētiem stalaktītiem partitūru smīnā lēkā gandrīz vai nolinčotas gailenes tām visām ir savas sērdienības un tās visas ir teritoriālas es pat gribētu viņas atrofēt lai neliktos tik iezīmētas šajās kaislēs kas ar grēka pieplūdumu visas mūsu gliemežnīcas ir iemetusi vējdzirnavās un tagad staigā pretvējā kā glāzgovas daiļavas un iemet mutē pa amoliņam par dzelzs rūdas atmiņu druskai par rūras apgabala sēto gana dabu gan jau arī viņam kāda acs būs tikusi un varbūt viņa būs notievējusi bet varbūt ņēmusi svarus un triekusi tos pret sviesta kubulu kurš nu drumslās delverē pa pavēderi un nejau no cirka viņas bija atkarīgas bet no aisberga dzīslām no beramās kravas un no acetonētā grēdu grīdās saplēstā stikla prusaka tik tiešām dramatiska elēģija mēnesnīcā izkārta veļa gaida piesūcamies tulznu.

29. Maijs 2020

nezinu, kā es jūtos par atgriešanos pasaulē, kurā ir meikaps un krūšturi. it kā jau neviens nespiež, vai ne, bet ieradumam ir spēks.

Nezinu, vai tas bija no "Spiediena", bet pēc ilgiem laikiem izdevās atkal izdomāt kaut kādu nebūt muzikālu līniju. Es nemāku tā - piesēsties pie ģitāras vai arī pie klavierēm un tad piespiest sevi uzradīt kaut ko. :( Nu, nesanāk man tā. Esmu mēģinājusi, bet rezultāts tad sanāk ne šāds, ne tāds. Nedzīvs. Cita lieta - ja ir emocijas, ja tevī sāk skanēt kāda frāze. Parsti jau dziesmas man sākas ar vienu frāzi. Tagad, protams, ir forši, ka ir telefoni, kur tās savas idejas var momentā piefiksēt. Kādreiz jau tā nebija, tad nācās vai nu atlikušo ceļu uz mājām dungot to meldiņu, lai neaizmirstu. Vai arī - vismaz uz kādas lapiņas uzrakstīt dažus vārdus un cerēt, ka tad, kad tos izlasīsi atkal, melodija atausīs atmiņā.

Vienas radošās aktivitātes rada iedvesmu citām radošām aktivitātēm. Un tad, ja kādā no tām nekas neraisās, pamainīt to uz kādu citu, lai pēc tam atgrieztos pie tās ar svaigu skatu.

Vakar vakarā mēs skatījāmies online to improvizācijas izrādi "Spiediens". Bija ok, iesūtījām savus variantus un vienu no tiem pat izmantoja izrādē.

28. Maijs 2020

man ir pieci stacionārie telefoni. ko es ar tiem darīšu?

yo, pieslēdzu telefonam bosch autocook pro katlu, tik garšīgu ēdienu nekad nebiju ēdis.

Palasīju internetā padomus iesācējiem par motociklu ķiverēm (varat minēt, kas manā dzīvē ir mainījies), parunājos ar pieredzējušiem cilvēkiem. Secinājumi nav pārāk pārsteidzoši. Sākumā būs jānopērk sev un pasažierim ķiveres izbraucieniem "sēnēs", jo nepilnās ķiveres ir lētākas, un kaut kad vēlāk vienu garākiem pārbraucieniem pa šoseju. Statistika ir diezgan skarba, un visam klāt es pazīstu cilvēku, kuram ir titāna detaļas galvā, un tas pēc neveiksmīga kritiena no riteņa.

Bet kas mani mazliet fascinē, ir šie jocīgie hibrīdi, kur tev seja ir nosegta, bet tā zoda daļa īsti nav piestiprināta pie ķiveres. Vai tas ir tiem, kas ir gatavi riskēt ar lauztu žoli, bet tai pat laikā viņiem nepatīk brīvi elpot?

Liellietu sūtīšana

Kāds ir izdevīgākais serviss, ar kuru sūtīt liela izmēra objektus (piemēram, mēbeles) pa Eiropu?
Tags:

hha, pievienoju telefonam vel vienu klaviaturu.ta pirma bija labaka.

hahahs, pievienoju telefonam klaviaturu.

smieklīgi, pieslēdzu telefonam peli.

Ārprāts, kā šodien nāk miegs! Vispār dažas pēdējās dienas es esmu miega lācis. Jāiet laikam būs pēc kafijas, citādi uzkritīšu ar degunu uz datora klaviatūras.

27. Maijs 2020

lets try it with incongruity un tas dediktīvi atbalso mūsu ierastās sarunas, jo tas nav vienīgais, kas mūsu grabuļus atrausta, tas atrausta no tiesas, tas pieliek mūsu komatiem kļūdas, tas atraisa valodu, tas ir dediktīvs nav vārdam vietas šim brutālajam stulbenim šim galvas ripinātājam tas varētu būt ikdienišķs kašķis bet ik uz katra soļa mūsu vēlmes atbalsojas un tas nepadara šo iespēju dediktīvāku nedz arī labāku jo tikai tas ir mūsu iemaņu vērts kas ir visvairākais šis ir tik brīnišķīgi es kapitulēju kurgāna pētera abramoviča priekšā pret viņa prieku nespēju atbalstot savu balstu atbalsi un kumeļu kuram nav nekādas daļas gar aprobēšanu un strādāšanu jo tas ir viņa vienīgais iemesls uzpasēties lai manā priekšā nebūtu kaut kāds icukengšijs. tomēr manā priekšā tas neatbalsojas jo ir naendertāls un aeoronoms kas gan viņš būtu bez manas sejas tas ir vienīgais iemesls, kas man pieņem šajā skaistajā cūku key un tā tas turpinas līdz ecukengs ir atnesis mūsu mielastam kaut kādu nebūt retu sugu no viņtēviem un viņam pašam tas neko nenozīmē jo jokus saprot tikai pats galvenais no mūsu iemaņu veicējiem, kuriem nav nekādas saprašanas par pimpjiem un tas ir vienīgais kāpēc es viņam iemetu ar cepuri. ja es to ha būtu iemetis viņa paša sarkanajos iemantojumos es varētu no viņa mācīties, bet tas nebija viņa skavās, lai tajā būtu varējis iemesties vīruss un tas bija viņa dabā mani uzpasēt un tev bija viņa tējnīca tavs tīrasiņu suns es viņu mīlēju suni tējā tēja sunī es tevi mīlēju savās skavās savā delverībā savā amorālajā dabā savā dedukcijā tas ir tik krāsaini es speldzu un tu ulpē pudeļu viļķis ir vienīgais svētais grāls kas ir bijis starp mums visu šo laiku šo šļakatu laiku mēs saucam par amoru par amorālo otu tu to proti un tev tas izdodas leopolds apliecina leopards gardi žāvājas uz atpakaļu iet viens jējiņš tāds kā jāx3jas. mīlu šo spuldzi.

No kurienes Krievijas sieram ir cēlies šķirnes nosaukums? Kad tas notika?

Un vai tas, ka astoņdesmitajos agrīnie padsmitnieki krievus saukāja par sieriem, kaut kā saistīts ar šo siera šķirni?

stāstā paliku pie rīta tajā nesapotamajā grillnīcā. tur čuvaks visādi aizmirsa masku un to visu regulāri. reizēm vienkārši sakliedzās ar mums no barčika. neko, nav tā, ka mēs kaunētos par saviem radleriem, kafiju un tēju. bet ir tā sajūta, ka nu nav skaidrs vispār nekas. Pilzene it kā liekas normāla izvēle, bet tas laikapstāklis ir a bitch. bet braukt mājās arī liekas padošanās. un kuram gan patīk padoties? bet nu grillnīcā palikt nav option. tas čuvaks ir kaitinošs. un čuvaks ar diviem sunčiem, kuriem dod komandas dīvainā English, arī aiziet. cilvēki ir dīvaini un wtf tur pamatā. un pūš. neomulīgi pūš.

laiks iet un drīzākie vilcieni prom no šejienes sāk tuvoties. teicu VZ: es balsoju par Pilzeni, unless tu esi dead set on braukt uz Prāgām. VZ teica, ka nav dead set. neko. nopirku tix uz Pilzeni, uz vlaku 13:08. dadzērām, samaksājām un devāmies uz staciju. protams, lai aizietu uz staciju, jānokāpj no kalna lejā, jāpāriet pāri upei un jāuzkāpj, bļaķ, kalnā. pretī stacijai ir clearly kaut kādu krīzi neizdzīvojis restorāns Pie Stacijas. un vlak kavē. kaitinoši. salst un besī.

ierodoties Pilzenē visi apjūk, bet nu dodamies vecpilsētas virzienā. uz brīdi mazliet līst. "sen nav lijis" un pūš un ir besīgi. bet kaut kā atrodam parasto Pilzenes barčiku. tam ir āra, tā āra parasti sanāk aizvējā un viņiem ir normālas nojumes, in case. piesēžam pie galda, paņemam pivčus, paņemam rijamo. norm. kaut kādā brīdī sāk līt un besīt. bet vēlāk vispār spīd saule. nav tā, ka silti, silti, bet nav neomulīgi. beidz arī pūst, vismaz mums virsū. it kā bija doma laicīgi braukt uz Prāgām, bet kaut kur pēcpusdienā vispār paliek tik patīkami, ka aizžūžojamies tur ar pivčiem un apm.

uz brīdi barčikā piesēda kaut kādi Ceļotāji. nu kaut kādi jauni Ceļotāji, kuri paņēma 3 ēdienus uz sešiem, vai cik tur viņi bija. sadalīja porcijas. katram tikai viens pivcis arī. un visādi dīvaini knapinājās. spriedām, ka nu ok, ir dzīvots un ceļots taupības režīmos, neko nepārmetam. bet, draudziņi, ir lētāki barčiki tepat ap stūri, kur jūs dabūtu krietni vairāk par to pašu naudu.

bet nu, kaut kad jābrauc uz Prāgām jau tomēr. aizdodamies uz Prāgām vakarā, aizejam pēc burrito, taksis kalnā uzved. mazliet savācamies pa mā, jo gribas izņemt slapjās drēbes no somām un tā, bet pēc tam satiekamies iedzert un pačillot vēl ar pivčiem. la weekends. la. svētdienas rādījums manā health appā ir 7.5 km.
Tags: , , ,

Vakar lasīju rakstu par sievieti, kurai ir pilnīga autobiogrāfiskā atmiņa. Viņa spēj atcerēties visu, kas ar viņu noticis- pat savu piedzimšanas brīdi. Tik traki ar mani nav, lai gan man ir diezgan daudz atmiņu par laiku, kad es vēl tā īsti nepratu runāt. Lietas, smaržas, vietas - tās arī atsauc atmiņā notikumus.

Marts 2020

Svētdiena Pirmdiena Otrdiena Trešdiena Ceturtdiena Piektdiena Sestdiena
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031    
Powered by Sviesta Ciba