domas izskan klusumā........

""Skumju tehnika" ir izrāde par skumjām, kas mūs piemeklē, kad prieks ir izrādījies vienkārši tukša tehnika. Smaidīgi zobi."

Es te papētīju aktuālo bezvadu austiņu piedāvājumu, un nonācu pie dažām interesantām atziņām par mūsu globālo sitāciju tehnoloģiju frontē. Es pārāk nenoslogošu šo tekstu ar tehniski specifiskiem aprakstiem, bet caurmērā nav noslēpums, ka standarta bezvadu skaņas pārraides risinājumi nav bez skaņas kvalitātes zudumiem. Vai tas ir tik svarīgi, ir mazliet cits jautājums, bet es gribēju sev atstāt atvērtas visas opcijas, ja es vēlētos iegādāties vēl vienas austiņas, jo nav tā, ka man šobrīd nebūtu uz kā klausīties mūziku, ejot pa ielu ar suni pavadas otrā galā.

Android īpašnieki var nesteigties sev sist uz pleca, jo viņu ierīcēm arī ir zināmi ierobežojumi operētājsistēmas līmenī, bet Apple ir fantastiska kopmānija. Es noteikti varu releitot ar sajūtu, ka visai pasaulei nav taisnība, un es pats izdarīšu labāk, bet šī filozofija Apple produktus ievieto atsavišķā, no citiem noslēgtā pasaulē. Īpaši fantastisks ir fakts, ka ir Apple Music, kas piedāvā kaut ko tādu, ko iPhone īpašnieki tā īsti nemaz nevar izmantot. Te gan jāpiezīmē, ka beidzot parādīsies Apple produkti, kas šo ierobežojumu noņems. Vēl šī visa sakarā es secināju, ka es varbūt gribu AirPods Max, un pretēji daudzu audiofilu kritikai, tas ir diezgan labs produks, ja tu jau dzīvo Apple infrastruktūrā, lai gan vērtējot tos ērpodus atsevišķi kā autonomu produktu, tas šķiet diezgan dārgs.

Lai vai kā, šo visu faktiski var aizstāt ar vienu type-c vadu, un šinī frontē iPhone bieži vien ir labāks risinājums, kā daudzi citi. Tur ir drusku jāiedziļinās tajā, kas būs vada otrā galā, bet tev vismaz nevajag neko vairāk kā telefonu, vadu un austiņas. Šobrīd daļa pasaules ir satraukusies par savu atkarību no telefoniem un korporācijām, un tāpēc ir sākusies mode iegādāties visādas specializētas ierīces, tai skaitā ierīces mūzikas atskaņošanai bez mūzikas servisiem. Iespējams sava vecuma dēļ, man šādu emocionālu problēmu nav, un es labprāt izbaudu faktu, ka telefons ir jaudīga multifunkcionāla ierīce. Taču šajā sakarā mani pārsteidz, ka audio produktu piedāvājumā nav risinājumu, kas visus vadus un spraudņus apvieno vienās austiņās. Mēs esam pusceļā uz šo mērķi, jo lielākā daļa dārgā gala austiņu jau tagad ir tehnoloģiski sarežģītas ierīces, bet pietrūkst vēl viens pēdējais solis, kas tās padarīs par autonomām mūzikas atskaņošanai paredzētām ierīcēm, un telefons kļūs vienīgi par vadības ierīci, un varbūt par datu pārraides nodrošinātāju.

Taisīt atsevišķu cibu mūzikai drošvien būtu pārspīlēti?

Patiesībā jau man gribās kaut kādu platformu, kur šo visu varētu labāk organizēt. Vislabāk jau uztaisīt kaut ko pašam, jo viss, ko es esmu izmēģinājis līdz šim, nespēj nodrošināt tieši to, ko man vajag.

https://www.youtube.com/watch?v=eH4sMocy2rw

One Battle After Another man lika aizdomāties, ko no dzīves vēl sagaida pusmūža vīrieši? Šī gan tiešām ir paaudzes un ģendera specifiska lieta. Neejot abstrakcijās, kāda dzīvei vispār ir jēga, ar jauniem vīriešiem daudz maz viss ir skaidrs. Vecākiem vīriešiem atliek vien dusmoties un nepieņemt realitāti, ka viņu izpratni par pasaules kārtību nevienam tā īsti nevajag.

Lai vai kā, šī filma mani nekaitināja tā, kā to darīja pingponga filma, bet kopumā stāsts mani garlaikoja. Varbūt mazliet kičīgāks, bet atkal jau saturs par to, cik briesmīgā stāvoklī ir pasaule, pie tam specifiski Amerika. Ir pilnīgi ok, ka Oskarus un Berlīnes lāčus dod filmām, kas ir specifiski aktuālas konkrētajai kultūrtelpai, bet man reāli kaitina, ka vēl joprojām Oskariem piedēvē kaut kādu augstāku māksliniecisku statusu. I mean, tas pats Straumes haips man rada sajūtu, ka Berlīnes mūris sabruka aizvakar, un mēs visi teju kā uzzinājām par rietumu popkultūru. To, ka Straume patīk kritiķiem, es jau sapratu pēc pirmajām balviņām, un Oskaru nedabūšana šo filmu nepadarītu par mazāk vērtīgu.

Bet visas labās lietas, ko interneti stāstīja par One Battle After Another, ir valīdas. Vizuāli - hands down. Aktierspēle - mani var kaitināt Di Kaprio kā cilvēks, bet es gandrīz aizmirsu, cik labs viņš ir kā aktieris. Ne viņš viens, protams. Viss tas komiskais elements - es nez. Tiešām Holivudai ir grūti runāt par smagām tēmām bez vieglas ironijas un absurda? Kaut kāds leftist Tarantino.

Cits citu rada radinieks, bet kad tu dievu neaiztiec.

= paskat, kādi tērpi!
= mēs vēl neesam saģērbušies.

Universe is the rotting corpse of a god that killed himself and america is made of candy.

https://www.youtube.com/watch?v=BYN8SNe9QBY

Tad jau manīs, kuros kapos zvanīs. Kalendārs mani sauc ir ļoti labs.

Šobrīd internetā ir atrodams tik daudz mazāk nekā pirms tiem pašiem divpadsmit gadiem. Daudz kas ir izdzēsts vai paslēpts. Gribēju sameklēt mākslinieku, kas bija gleznojis gleznu, kas bija Capital kalendārā 2014.gadā "Botoksas kundzes tējas pauze". Un nekā. Lai gan pirms divpadsmit gadiem tepat cibā biju ielikusi pat bildīti. :(
Mākslas darbi ir viena no lietām, kas mani nomierina. Mani nomierina skaistums. Varbūt tāpēc, ka skaistumā ir harmonija.

Jaunākajā SNL bija Harry Styles. Tas ne tikai radīja vēlmi iečekot viņa jaunāko daiļradi, pēc piezīmēm spriežot tā atšķiras no senākas viņa daiļrades, bet es uzzināju, ka šis dude mēdz uz pasākumiem vilkt visādus ekstravagantus tērpus. Pats par sevi tas nav netipiski slavenībām, bet man patika sketčs par to, ka random dude ikdienā nevar atļauties uzvilkt to, ko var atļauties Harijs Stails uz sarkanā paklāja. Sketčs, protams, bija pārspīlēts, un tam nebija arī pienākums sniegt kontekstu šai "problēmai", bet tas iekļāvās tipiskā SNL un pārējās popkultūras diskursā par seksīgo lampu. Apakšžanrs tam, ka visas sievietes iekārto Džeisonus Momoa vai Maiklus B. Džordanus, ir sieviešu neapstrīdama fanošana par saldajiem zēniem. Un te man rodas jautājumi par tādu kā divkosību, kas iespējams ir kaut kāds pašcenzūras un savu jūtu apspiešanas produkts. Ja vien mēs neejam tādā primitīvā cilvēku dalījumā skaistos un ne tik skaistos, no kura mēs saprotam, ka Harijs Stails būs pievilcīgs arī krokšos un netīrā t-kreklā, tad no kurienes nāk šis apbrīns par viņa dzirkstošo personību, kamēr average Joe mēģinājumi tapt vizuāli mazliet vairāk interesantam ir izsmejami. Protams, visi mēģinājumi kaut kad atduras pret neveiksmēm, bet tā vien šķiet, ka vairumam nepienākas kredīts pat mēģināt. Man varbūt pietrūkst queer eye, bet man Harijs Stails šķiet vienkāršs dude, lai gan es māku lietot gūgli, un redzu arī viņa ļoti pārproducētos foto, bet tādu netrūks jebkura izskata slavenībai. Ar šo visu es gribēju teikt, mēs paši par sevi varētu justies labāk, ja kolektīvi iemācītos dot sev brīvību darīt lietas, kā arī ar labticību un mīlestību mācētu gan izteikt, gan pieņemt kritiku par to, kas tomēr neizskatās baigi labi, un tad arī ne tik veiksmīgās lietas nekļūtu par tādu kā spīta spēli, kur cilvēks ir uzdrošinājies pamēģināt vienu lietu, un tad nu viņam ir jāiet uz visu banku.

un šie vīri sajutās aizvainoti un iegāja milzīgā krāsā, jo viņš gaidīja atnākam ar necieņu pret Izraēlu izgājušo, kurš gulēja ar Jakoba meitu, tātad kurš ne teica, ne darīja, ko teica.

ziemas antrops. kuzmas ventūra nebija gājusi sacen. baltā auduma ziedošās pļavas. kaut kur zālienā nodemonstrētās auklas. maizes autori. kā loka metinātājs uz jūras skabargas. neviens nedara skarbas lietas šeit pustumsā.

uzlika griesties skabargai uz acs kaunu, tā griezās kā ezis griežas piena miglā, tik pat skabargaini kā tūlīt atnāks mustafa un ieliks kefīra glāzi acī iekšā kā plauktā ieliks ar ezermalas alus kausiem kopā un sakopinās to visu drumslās, centrifudzēs, ielūgs uz kafiju vēl pēc tam, bet iesaiņojums būs pacietīgs, tas būs vienkārša paciņa ar uzrakstu vai bez tā, ar paziņojumu, uzsaukumu, piekodinājumu, atgādinājumu, salutējumu, tostu, mazirbes krodziņu zem acīm vai vienkārši boksa maču zem matrača, zem amatas gultnes, zem gultas, zem kules, iesita tieši tur, kur pabira, un pabira tiešām uz visām pusēm vulgāri lamuvārdi, kurkuļi un mēmi, gandrīz vai runāt nespējoši, iespējoti tikai uz brīdi pabērt saslaukas, lai laiks un telpa kā bulkas kā kraukļi, kā ēdmaņa, zaņķa pirtiņā nodeldēta atnesīs atpakaļ noslīkušo pili, noslaucīs drupačas no galdauta, pārvērtīsies bultā un iešaus pa kartupeli, izšaus tam aci, izdurs sīksto miesu un sapakos maisos, kurkuļiem barība un pati sieva mīļa, kaut tikai, kaut tuk, kaut tuk, kas tur ir, acis atnākušas atrādīties, paskaties un atminies, tās taču ir tīrasiņu mīlas dzīslas, tās taču ir karātavu strīpas, kas aizmiglo un kas atkārto kodificē moku sābru, moku sombrero, mokasīnu, moskviču, volgu un taubi kā haubi kā sultāna halātu, kā medus vircu, kā mūžībā sajaukto bezrecepšu virtuvi tuvējā metāla riņķu barankā.

7 Jakoba dēli atkal sāka dzīvot laukos, no kuriem tie bija ieguvuši lietu.

baroties no pampāciešiem. neviens drošs sekstants. mazās rudzu tāfeles. iepazīties ar skolas pastulbeni. makarona grūtā arbitrāža. tekalēja grūtos aprises monolītos.

lai uzceltu un uzceltos, jāpiegrūž vēl ogles, ogles vēl piegrūstās izskatās neomulīgi, viņas ir dāsnas, bet ne tiešām tik, pat mazliet vairāk par sālītu sīpolu vai marinētu gurķi vai abiem, vai nevienu, vai dilli ar pētersīli, vai lidojošo skvoreču. kaut kā tā un nekā savādāk. kā ogudillis pasauca. kaut nu būtu pasaucis ar lietussargu, ar zontu. kaut nu, kaut nu skoču ar plīstošu stiklu sakauj tu, sakauj ogudilli, sakauj krepapīra cietoksni, sakrāj un sakrājies, sadodies, saelpojies, salīmējies, sabučojies, satuntulējies salūta sutā ar nazi un diega spoli atspoli atsperi, diktofona skaļruni skaļi runā, līmē, bučojies, lidinies, sapinies un atpisies.

Varbūt kādam ir jau pieredze un gatavs saglabājies plāns?
Kā to aptuveni 30 pusmūža cilvēkiem padarīt iespējami aizraujošu.
Es nelietoju spotifaju, bet varbūt tur var atrast jau gatavas Paula un piecdesmito gadu populāro dziesmu listes dejām?
(Doma par onkuli ar sintezatoru mani kaut kā nesajūsmina.)
Interesanti viktorīnas jautājumi par jubilāri, uz kuriem būtu aizraujoši atbildēt, un nestulbas aktivitātes kartupeļu un karbonāžu nokratīšanai dziļāk vēderā arī velkomēti.
Nekad neesmu vadījusi nevienu apaļu ballīti.
Un vēl es nezinu, kur maketē un drukā ielūgumus (daudz nevajag, nu desmit varbūt, bet ar savu tekstu).

Ja es pētītu vīrusu izplatību, es izmantotu tādus pētījuma objektus kā es - cilvēkus, kas strādā attālināti, daudz laika pavada mājās, un ar limitētu ekspozīciju publiskā telpā. No mūsu divu cilvēku mājsaimniecības nepārprotami var secināt, ka darbs klātienē ir nepārprotams līderis saslimšanas gadījumu izraisīšanā. Ar diezgan lielu atrāvienu otrajā vietā ir grupu sporta nodarbības. Te gan varētu būt zināma saistība ar konkrēto sociālo burbuli, bet pagaidām individuālās tikšanās, mājas ballītes un ēdināšas vietu apmeklēšana vispār nekādi nepapildina saslimšanas statistiku.

Mani drusku pārsteidz, ka es esmu sācis slimot, pat ja simptomi ir visai minimāli, bet es iespējams varu izdarīt arī visai ticamu minējumu par iemesliem. Man gribētos domāt, ka cilvēki apzināti nenāk slimi uz sporta nodarbībām, pat ja man tam nav pierādījumu, bet nākt slimiem uz darbu man šķiet diezgan sociopātiski, ja nav nekādu šķēršļu attālinātam darbam. Es nevarētu nopietni to pārnest cilvēkiem, kas strādā stroikā vai zivju rūpnīcā, bet ofisa planktons ar internetu un datoriem gan varēja savākties. Tam nav citu šķēršļu, kā tikai tie, kas ir galvā.