domas izskan klusumā........

https://www.youtube.com/watch?v=MV_3Dpw-BRY

Kur var dabūt precīzus datus par radinieka pirmo sievu, kuras vārdu vairs neviens neatceras, nerunājot pat par dzimšanas un miršanas gadu. Zināma tikai dzīvesvieta, kur dzīvoja pēc apprecēšanās. Ielūrēju attiecīgās draudzes baznīcas grāmatā, tur nekā tāda nav.
20. gs. divdesmitie gadi.

Īsumā par "the way Nolan intended". Cik es saprotu, tuvākā vieta, kur izbaudīt IMAX uz 70 mm filmas, ir Helsinki. Vienīgā vieta Latvijā, kur skatīties filmas IMAX 4K digitālajā versijā ir Apollo. Vai tas ir svarīgi? Es īsti nezinu. Nez vai visi, bet domāju, ka vairums Foruma zālēs ir 4K projektori, un gan jau ka mazāk par 2K nav neviens.

Bija zināma loģika tanī, kāpēc Sinners (un arī citas filmas) izmantoja IMAX atsevišķiem kadriem. Šķiet, ka Nolans gribēja īpaši izcelties. Vai mēs tagad iesoļosim jaunā analogā kino ērā? Domāju, ka nē, jo digitālais post production nekur nepazudīs. Bet IMAX kā buzzword mārketinga materiālos varētu sākt konkurēt ar AI. Tādā ziņā drošvien ir labi saprast, par ko mēs katrā konkrētā gadījumā tieši runājam, nevis ļaujam aizpildīt vietu starp rindām ar fantāzijām un interpretācijām.

Starp citu, kaut kad relatīvi nesen tika izlaista remāsterētā "Pink Floyd: Live at Pompeii" filma un plate. Pie plates tiku, bet uz filmu neaizgāju. Bet piefiksēju, ka filmu reklamēja kā remāsterētu priekš IMAX. Diezgan droši, ka tur ir uzlabojumi salīdzinot ar iepriekš torentos un diskos dabūjamām versijām, bet skaidrs, ka septiņdesmitos gados filmētais materiāls nav filmēts uz 65 mm filmas, tāpēc godīgāks nosaukums būtu 4K. But hey, that's just my opinion.

Ja nebūtu sākušās kino lomkas, es nebūtu gājis uz šo vasaras blokbāsteri, bet laikam nevar aiziet uz šo IMAX šedevru (jāteic gan parastā kvalitātē), un neko par to neuzrakstīt. Un zin kā, bija tīri ok. Kaut kur lasīju, kas varētu būt arī iemesls tam, ka tomēr saņēmos aiziet, ka tur varēja ielasīt gan pretkara motīvus, gan citas lietas. Īsti nezinu, cik tuvu tas bija Homēram, bet man patika sirēnu dziesmu apraksts. Un, protams, klasiskais stāsts par to, cik burtiski cilvēki uztvēra dievu klātesamību. Šobrīd izkausās smieklīgi, ka vētras un zibeņi būtu kaut kādu maģisku būtņu darbības rezultāts, un tomēr mēs (kolektīvi) joprojām nespējam saprast vai pieņemt savu rīcību sekas, kas izpaužas neparedzētās dabas stihijās, un uztveram to kā kaut kādu augstāku spēku lēmumus, ko mēs nevaram kontrolēt, bet tikai cerēt uz viņu žēlastību.

Piepeši iedomājos, ka tie cilvēki, kuru manā dzīvē vairs nav, kuri ir izvēlējusies aiziet, fiziski, virtuāli vai emocionāli, patiesībā ir pazaudējuši mani, un tas ir viņu zaudējums. Reāls zaudējums, un viņiem ar to ir jādzīvo.
Es zinu, ka šāda pašpārliecinātība man uznāk ļoti, ļoti reti un tikai uz īsu brīdi. Dīvaina sajūta.

Ja es jums pasaku vārdu "anarhs", kādas jums raisās asociācijas?

Bez lūrēšanas gūglēs, čatdžipitijos, klodā vai, pas dies, dīpsīkā, utt utjp.

Kas tas ir?

Kā tas izpaužas?

Vai tas ir labs vai slikts?

Jums taču patīk, ja es ielieku te dzīvokļus ar tādiem neparastiem dizainiem no sludinājumiem, vai ne? :)

https://www.ss.com/msg/lv/real-estate/flats/riga/mezhciems/ephoo.html#photo-2

Citās ziņās, man bērnībā nepatika lasīt ogas, un arī šobrīd sīkās motorikas darbi nav paredzēti manai nervu sistēmai, bet labas austiņas un mūzika novācot jāņogas, ir ļoti labs meditācijas veids. Nomeditēju gandrīz divus spaiņus ogu.

Es saprotu, ka priekšvēlēšanu laiks palīdzēs neizvairīties no "pozitīvām" ziņām vēl vairāk, bet es jau tagad esmu sasniedzis stadiju: "Es, lūdzu, vēlētos izkāpt."

Šķiet, ka no "skaldi un valdi" metodēm mēs nekad neatbrīvosimies, un es varu filozofiski attiekties pret dalbojobu mēģinājumiem pasauli izlocīt pēc sava ģīmja un līdzības. Dalbojobu tāpēc, ka es pieļauju, ka viņi tiešām tic, ka savas grupiņas ietvaros viņi piepilda kaut kādu cēlāku misiju, nevis palīdz grupiņas ciniskākajai daļai sasniegt savus tīri racionālos mērķus. Bet es neesmu drošs, ka man ir spēja līdz filozofiskām virsotnēm pacelt savu ekonomisko līdzdalību notiekošajā. Absurdisms, protams, vienmēr ir pareizais ceļš, bet es reizēm apšaubu dvēseles un psihes noturību, lai spētu visu laiku zīmēt krāsainu multeni pa virzu realitātei. Vēl, protams, var dzīvot pēc saviem noteikumiem, un pret piedalīšanos kolektīvajā ekonomiskajā sistēmā attiekties kā pret kaitēkļiem, kas vienmēr noēdīs daļu tavas ražas. Reizēm tomēr gribās sapņot, ka par tiem visiem pakāstajiem resursiem varētu izdarīt kaut ko skaistu.

Nedomāju, ka man kādreiz būs gana daudz resursu, entuziasma un domubiedru, lai realizētu kaut kādu Wild Wild Country tipa projektu, varbūt vienīgi bez visas tās ezotērikas un mēģinājuma salauzt pilnīgi visus sociālos priekšstatus, bet mani visu laiku nepamet doma par kādu neapgūtu vai, būsim godīgi, pamestu teritoriju, kur lielais brālis varētu pienākt līdz vārtiņiem, bet nenāktu jaukties tanī, kas notiek iekšpusē. Iekšpusē, protams, nenotiktu nekas radikāli citādāks kā visur citur, vienīgi bez visaptveroša nihilisma.

Vakar pēkšņi piezvanīja brālis, ka kopā ar draudzeni un meitām braucot uz Zooloģisko dārzu, varbūt es gribētu pievienoties. Tā nu es 15 minūšu laikā saģērbos un sanāca viena no normālākajām laika pavadīšanām ar ģimeni. Piekritu es tāpēc, ka manai krustmeitai vakar bija vārda diena un citādi sadabūt viņu rokās, lai var apsveikt, būtu daudz grūtāk.

Es neesmu iedziļinājies NVO finansiālās noasiņošanas tēmā tik ļoti, lai varētu argumentēti ar kādu strīdēties. Varbūt vienīgi esmu drošs, ka valsts līdzekļu taupīšanu sākt no NVO puses ir gan izsmiekls, gan ņirgāšanās, un es nezinu, vai idejas autoriem drīzāk vajag iejūtīgi noglāstīt galvu, vai iedot pa zobiem. Bet tagad es uzzināju par ideju dublēt filmas latviešu valodā. Arī par šo tēmu es nezinu visas detaļas, bet tā kā es zinu, ka bērnu Holivudas multenes mēdz dublēt latviešu valodā ar latviešu aktieru balsīm arī bez jebkādiem regulējumiem, es varu izdarīt diezgan ticamu minējumu par to, ko tieši te mēģina panākt. Well, that's just dumb! Zin kā, es esmu gatavs iet pabļaut, "rokas nost no NVO", ja mēs esam sasnieguši tādu debīlisma līmeni, ka sāksim regulēt popkultūru. Es saprotu, ka mani tieši šis viss neskars, varbūt vienīgi sociāli marginalizēs, bet kas būs nākošais? Iesim Krievijas pēdās, un sāksim pieskatīt, kādas interneta vietnes pilsoņi apmeklēt? Varu derēt, ka Krievijas pilsoņi pirms desmit gadiem arī pasmietos par tām idejām, kas ir šodienas Krievijas lēmumi.

Šodien viena sēdēju kafejnīcā, kas pretī Operai, ēdu savas dzimšanas dienas kūciņu, kad pēkšņi pie blakus galdiņa esošā sieviete mani uzrunāja, sakot, kā viņai kaut kas noticis (kaut kas apzagts un viņa atbraukuši uz Rīgu, nevarēju saprast, jo runāja klusi). Un tad viņa man prasa, vai es viņai nevarētu nopirkt kādu kafiju vai bulciņu.

Es pateicu nē un ieteicu, ja viņa grib ēst, iet uz dzīvības ēdiens, kur es mēdzu ziedot naudu. Karmu es, manuprāt, nesabojāju, jo viņai varēja būt kāda otrās vai trešās pakāpes aptaukošanās.

Veca viņa arī nebija, domāju, ka gadus 10 jaunāka par mani.

Man laikam kļuvusi salta sirds kā Dagnijai. Kaut gan es laikam arī agrāk šādā gadījumā neko nepirktu.

Ja vēlme kaut kur Sarnātē atstāt auto uz pāris dienām, uz pārgājiena laiku, kur to labāk darīt vai nedarīt?

Klipa dēļ.

https://www.youtube.com/watch?v=Oy8y3xhLXV8

Karpa ir tāda kā cūka. Je suis celibateur.

"I am the shit, sir, and I hit the fan."

Diezgan talantīga persona un izklaidējoša performance.

https://youtu.be/kaSXc5z3okc?si=B9aAKoe20VfsZH3W

Man parasti negaršo kolēģu atnestās kūkas dzimšanas dienas svinībās. Vakardiena arī nebija izņēmums. Ieraudzīju kūku "Pārsla" un jau nopriecājos, ka šoreiz nebūs tik traki, būs ēdama, bet kas to deva. Šajā Pārslā sazin kāpēc bija ielikti ļoti saldas želejas gabaliņi. Eh. Un vēl katrā tādā kūkas gabalā taču vesels lērums kaloriju.

Man jau arī drīz vajadzēs izdomāt, ko šoreiz nest kolēģiem uz savu dzimšanas dienu. Domāju, ka varbūt nopirkt vairākas kastītes ar mazajām Cielaviņām. Tievēšani tā ir viena no labākajām kūciņām - mazajā ir ap 100 kalorijām un pat jau pēc vienas ir sajūta, ka tiešām esi apēdis našķi un kārais zobs ir apmierināts. Varbūt vēl uztaisīt mājās lavaša rullīšus ar lasi. Mēs tajā dienā darbā būsim tikai trīs no mūsu nodaļas.

Savu pirmo dienasgrāmatas ierakstu es uzrakstīju tad, kad man apritēja 13 gadi.

Atceros, ka dažas dienas pirms tam es kopā ar mūsu kaimiņu mazbērniem tusēju uz viņu mājas lieveņa pavēnī un mēs runājām par dāvanām. Un tad viņu mazdēls pajautāja, vai es priecātos, ja es saņemtu kā dāvanu naudu. Uz ko es atbildēju, ka jā, tas būtu forši.

Bet Visums jau nebūtu Visums, ja viņš neizdomātu pārbaudīt, vai Missalise tiešām vienmēr tā domās. Nu, lūk, pienāca mana dzimšanas diena - 25.jūlijs un mani vecāki man uzdāvināja tam laikam ļoti lielu naudas summu - 5 latus (tie bija 1000 Repša rubļi).

Es, protams, biju priecīga un mums ar mammu bija pat vesels plāns - aizbraukt uz dzimto mazpilsētu un visu ko foršu pasākt.

No paša rīta mēs aizbraucām uz baznīcu, lai savu jauno dzīves gadu sāktu ar Dieva svētību. Bet astoņos, kad parasti ir dievkalpojums, tas nenotika, jo izrādījās, ka mācītājs ir aizbraucis kaut kādās darīšanās. Nu, neko, aizbraucām mājās.

Pēc tam braucām vēlreiz uz mazpilsētu ap kādiem vienpadsmitiem. Es gribēju nopirkt sev vasaras cepuri ar platām malām. Aizgājām uz universālveikalu, bet izrādījās, ka tā nodaļa, kur pārdod cepures, uz kaut kādu laiku ir slēgta. Mamma tad nopirka kaut kādu gaiši lillā audumu kleitai un mēs aizgājām uz ateljē - lai man uzšuj kleitu. Bet viņi pajautāja tādu summu, par kuru mamma pateica, ka tā neesot adekvāta un tā mēs aizgājām projām. Tad mēs nopirkām svētku kliņģeri, ko pārdevēja ielika tādā caurspīdīgā plastmasas maisiņā, pēc tam aizgājām uz ateljē un mani nofotografēja trim bildēm (kā izrādījās vēlāk, viena - tā, kur es bildējos pilnā augumā, fotogrāfam nesanāca). Pēc tam mamma ierosināja aiziet uz adītavu, lai pasūtītu man jaciņu. Aizgājām, bet izrādījās, ka vasarā adītava nestrādā. Un tā nu mēs pēc tam braucām mājās.

Bet tieši pirms mājām pēkšņi saplīsa tas plastmasas maisiņš un mans kliņģeris nokrita zemē. Bet vēlāk, kad es gribēju pabraukāties ar riteni, man pēkšņi uzklupa kaimiņu suns, es nobijos un nokritu no riteņa. Turklāt visai neveiksmīgi, uzdauzot sev zilumu.

Bet no tās violetās drēbes man pēc gadiem trim tomēr uzšuva kleitu. Taču vienmēr, kad man tā bija mugurā, viss gāja kaut kā šķērsām un greizi. Tāpēc es pēc kādām trīs reizēm pārstāju to vilkt un tā nu tā arī nostāvēja skapī.

Bet es kaut kā neapzināti sāku šķirot savas drēbes veiksmīgajās, neveiksmīgajās un neitrālajās. Un jaunas drēbes, kurās vairākas reizes pēc kārtas nav bijusi sevišķi veiksmīga diena, kaut kā ilgstoši karinās skapī bez pielietojuma, kamēr citas velku teju katru nedēļu.

Mazliet atgādināja Theodor Bastard - Ветви. Ne muzikāli.


https://www.youtube.com/watch?v=OnkyTfwNF7g

Šodien mamma piezvana un saka, ka šodien 11 jau braukšot mums uz māju no Rīgas tie līguma parakstītāji. Brālis uz maniem komentāriem par to līgumu arī neko neatbildēja. Lūdzu, lai atsūta īsto līgumu izlasīt pirms parakstīšanas.