domas izskan klusumā........

Cik bunkurus Latvija uzcēla 4 gadu laikā? Nekur nevaru atrast statistiku.

Ko tādu superinteresantu un noderīgu man vajag paspēt nopirkt AliExpress, iekams stājušies spēkā jaunie muitas noteikumi?

Mani priecē vasaras cimdiņi riteņbraukšanai (plaukstas neiedeg), zīda matu gumijas, silikona vāciņi vēl noderētu, varbūt figūriņas cilvēku zīmēšanai beidzot jāiegādājas... Kas vēl?

Biš rēcīgi, ka cilvēce ir iemanījusies lizergīnskābes dietilamīdu atklāt ātrāk par serotonīnu.

Šorīt nejauši iemetu savu milzīgo darba atsēgu saišķi krūzā ar ļoti karstu tēju.
Labi, ka krūzē bija arī karotīte, ar ko izķeksēt atslēgas ārā no tējas. Citādak dabūtu sēdēt gaitenī, ldz tēja atdzistu.

Ja vēl kāds apmeklētājs vai apmeklētāja, ienākot darbiņā, sveiciena vietā man jautās: "Vai, bet kur tad Jūsu kolēģis - vīrietis?" es sākšu kauties. Vai apjautāšos, vai vņiem tiešām tiešām nepieciešams speciālsists, kas čurā stāvus.

Tā tās jaunās tehnoloģijas ienāk mūsu dzīvē. Šodien mums darbā āra žalūzijas mazgā ar dronu.

Tā tā dzīve paiet tēlojot.

Internets mani šodien aplaimoja ar rakstu par dīvainākajiem priekšmetiem, ko slaveni cilvēki ir vēlējušies ņemt sev līdzi kapā. Piemēram, Maikls Džeksons gribējis, lai viņu apglabā baltos cimdos, pērlēs un saulesbrillēs.  P.S. Tonijs Kērtiss uztvēra izteicienu par "pēdējo ceļojumu" burtiski un - bez jau ierastajiem cimdiem un saulesbrillēm - zārkā nokļuva arī Aifons, suņa Džeka pelni, cepure, vesela soma vēstuļu un fotogrāfiju, skaidrā nauda, medaļas, akmeņu kolekcija, divi pulksteņi un septiņas paciņas cukura aizvietotāja.

Man šad un tad nākas izskaidrot kādas frāzes izcelsmi - piemēram, "rūķis, māja" vai "Bonifācija brīvdienas". Pēdējais papildinājums šajā sarakstā ir "trīs banāni". Diemžēl jūtjubē neatradu Perpendikulu.

Bet septiņdesmito gadu padomju multiplikācijā ir vairāki eksemlāri, kas liek gribēt uzzināt kaut kādu plašāku kontekstu tam, kā šīs multfilmas ir tapušas. "Trīs banāni" noteikti ir šo multfilmu sarakstā. Kaut kad esmu dzirdējis joku, ka krāsas tanī laikā bijušas toksiskas, un no tām varēja labi apsisties. Pieņemu, ka patieso stāstu uzzināt nav vairs iespējams, jo retie mākslinieciskie izlēcieni uz didaktiskā satura un propagandas fona jau paši par sevi drošvien bija drosmīgi, bet jo interesnatāki tie tāpēc šķiet.

by bitch by bitch slipinons slipinons tātad izsalcis gladiolu griezēs un vanna peļu pīzdiņu. ko tad domā, ka es tikai naidā dzīvošu visu laiku tikai atkopšos vienkāršu lietu izdaru un man vajag vairākas stundas nekustīgi gulēt lai savāktos, jo katru rītu pirmā lieta, ko izdaru ir iedzeru kafiju un uzpīpēju un jau maļos savās negatīvajās aspektās. it kā man nebūtu kaut kāds ierosmes avots, kas varētu mani tuvināt dabai. es, protams, skatos uz vīnogu lakstiem un pasaku sev, skaties, sazaļojis kā pozitīvā aspekta uzturētājs, bet iekšā vislaik maļu aizvainojumu, netaisnību un nesmukumu, ko esmu pats izveicis un ka pasaule nav tāda, kādai tai vajadzētu būt. lūk, nav tāda, kādai tai vajadzētu būt un kāpēc man ir jāizmaļ cauri sevi visa tā nepareizība un un nē nu nu nē onanē vistas kūts vistas peles un viņu pīpē ziedi ziede papīra pīlādži un piepe pacieta cietā un ko piesējās visu piesēja sienās klāt nevar vien atkratīties ko sienas sienas neko atpiņķerē sienāži āži un auklas āķi sena malkas siena malka sasien viņam rutki kabatā kur tu nes to pelnīti vai nepelnīti pelni pelnīši pulks āžu ausu garaiņi skaļi izteicieni bet es tikai gribu uzsist pa galvu metu nost no nest atmetu atmetu pakavi atmesti artisti ka tavu prāts ir klusāks par elektroauto prāts nerada vibrāciju garainis garais ainis aizvilka aizkarus auzu kari auskari austoši pārticis nolicis sapircis uzreiz redz, ka tam cilvēkam ir iekšējais piņķeris uzreiz distance bet tai pat laikā vienmēr mēs stāvam pie saimes galda un katram taču redzams kādas aproces kādas galvas cilpas katram taču viss ir redzams un skatās ja ir acis skatās ja ir acis galvā un pa acīm skatās un pa galvu skatās skatītāju cilts bet es tik savu celmu velku ar tačku ar ķerru mans auto modelis saucas ķerra izprintējiet hromētu uzlīmēšu uz dibena.

Digitalizēju 44., 45. gada saraksti, un man liekas, tūlīt raudāšu. Tur ir visas kara/pēckara šausmas: vairākkārt raksta evakuētie bērnunami, kas sapņo atgriezties Latvijā, kareivis interesējas par demobilizāciju, bezdarbnieks meklē piepelnīšanās iespējas... Katalogā katra vēstule ir tikai viena rindiņa, bet aiz katras no šīm rindiņām slēpjas vesela traģēdija. Man grūti to ievadīt un aizmirst.
Ir, protams, arī vesela kaudze pilnīgi bezjēzīgu sēnalu kā lūgums palīdzēt noorg. rakstn. Majora G. Šmerlinga lekciju par tēmu "Pad. L. atbrīvoš. karavīru daiļrade" vai Sark. arm. gadadienu, vai kuriozi kā "Palīgā, Jūsu šoferis neatdod man manas klavieres".

Diņķis Karībietis

GMail meklētājā ierakstīju "PMLP", jo pēc brīža jāiet taisīt jaunā pase. Atradu vecu pieteikumu Cēsu dzimtsarakstu nodaļā. Biju galīgi aizmirsis par šādu pieteikuma eksistenci. Tāds kā biš sitiens pa aknu.

Armandiņš

Šodien gāju pa ielu, muti atplētusi, un grozīju galvu uz visām pusēm. Jo man ir jaunās brilles un es beidzot redzu!
It kā mīnusiņi maziņi, bet starpība - milzīga...