domas izskan klusumā........

Nobanot varēja tikai, ja kāds atstāj komentāru tavā cibā, jeb bija kaut kāds vēl veids? Lapas kartē kaut kā nespēju ieraudzīt.

Poll #21607 Brīvdiena
Open to: All, results viewable to: All

Vai Saeimas izsludinātā brīvdiena attiecas uz Tavu darbu?

Ļoti specializēts jautājums, bet vai kādam, kas kādreiz darbojās Papardes Ziedā, gadījumā nav saglabājušās koka loceklīšu bildes? Varbūt kāds, kas bijis Papardes Zieda vienaudžu izglītības programmā, pamanījās vienu nofočēt? Asking for a friend.

Sapnī kāda sieviete man stāstīja par savu dzīvi. Runāja viņa tik klusi, ka man bija grūti saprast, bet bija kauns ko pārprasīt. Un piepeši viņa teica tā:
- Cilvēki vienmēr mīl tos, kas nokļuvuši nelaimē. Tos, kuriem viss kārtībā, mīl daudz mazāk.
Jā, sasodīts, es apstulbusi nodomāju. Tieši tā.

Stundu rokos pa Woltu, jo secināju, ka neizvilkšu līdz pēcpusdienai ar vienu banānu. Un reāli nāk dusmas par to, ka mums ir trīs vegānas vietas, un dažas no tām pat nav parūpējušās ielikt... jebko. Like tikai kafija un kūkas. (Labojums - tikai limonādes.) Nu tā ka pilnīgi nekā, ko es varu šobrīd ēst. Apsveru domu aiziet mājās pēc avokado un olām. Here goes "produktīvā diena" so far.

Mums vajag vairāk vegānu vietu ar normālu ēdienu.

Šodien Bizē vēl var paspēt uz trešo un pēdējo The Holy Mountain seansu. Es neatceros precīzi, kad es redzēju to pirmo reizi, bet visas tās mistiskās pieredzes šoreiz man likās saprotamākas. Es vienlaicīgi varu par to pasmīnēt, un arī saprast, kāpēc cilvēki tās meklē.

Cita starpā es aizdomājos par to, kāpēc cilvēkus saista viss jocīgais. Es varu derēt, ka ļoti liela daļa gāja uz šo kā uz jocīgu filmu. Es pats arī negāju meklēt kaut kādas dzīves atziņas, vai baudīt lielu mākslu. No vienas puses cilvēkus saista viss pazīstamais, jo tā ir drošība. Neliela novirze no "normas", un tiks trigerēti visi ksenofobijas atzari, kādus tik var iedomāties. No otras ir ļoti liela vilkme pa durvju spraugu apskatīties uz "tiem tur jocīgajiem" - popzvaignes, Eirovīzija, dzeltenā prese, you name it. Un es šo visu nedomāju norakstīt uz garlaicību. Es domāju, ka vilkme uz novelty ir daļa no human condition. Nez vai citā sugām arī tā ir? Katrā ziņā es skaidri zinu, kāda būtu suņa pirmā reakcija, ieraugot kaut ko nesaprotamu un jocīgu. Bet varbūt tas ir spektrs, tāpat kā daudz kas cits - ekstrāma pieturēšanās tikai pie pazīstamā, kas ir iemesls tam, kāpēc cilvēki izvēlēties ciest tajos pašos veidos, un ekstrēma vēlme meklēt kaut ko aizraujošu un nebijušu. Un lielākā daļa atrodas spektram kaut kur pa vidu. Un varbūt pat dažādās dzīves jomās cilvēki atrodas spektra dažādos galos.

gatavs anniņ apsedzies uz terases pīles dzēra tasītes lietus tās pielija no jauna un no jauna varēja dzert no tasītēm asiņu kafiju un desu varēja ēst ar muti tajā bija zobi kas palīdzēja tasītēm klusēt tāpēc visi kas jelkad bija bijuši uz mazajiem šķīvīšiem zināja cik tur ir vietas drupačām un putraumu desas gariņiem un viņiem visiem rokās bija dekoratīvie cimdi nejau siltumam vai aizsardzībai pret saules iedarbību un arī degunā lietussargus viņi nebāza lai pasargātos no norkišņu dažādības bet gan lai pielaikotu saulesbrilles vietās, kur tas bija kategoriski aizliegts bija aizliegts iet uz baletu katedrālē bija aizliegts urinēt apstādījumos bet apstādījumus kopa organizētas grupas tās braukāja ar iekšdedzes dzinēju brillēm un kapāja zemi ar grābekļiem sita viens otram ar grābekļiem un skrāpēja acis ārā pienācējiem un piebraucējiem un visiem, kas gribēja viņiem atņemt kumosiņu zemes un uz sejas parādījās zemenes tās varēja vākt saujām un likt mutē, kas atradās zem soliņa, bet seja atradās saulē un zemenēm patika sauļoties ar saviem sarkanajiem vaigiem tās lieliski piestāvēja sejai un dažas zemenes arī varēja iekarināt ausīs un klausīties kā pa leternām tiek translēta klasiskā mūzika kāda uvertīra serenāde vai rokkoncerta kaverversija kā govīm patīk pie piena pieliet mazliet terakotas siera ar vigvamu stalažiņām tā brodskim patika dzert bušmili un viņš tik daudz piepīpēja savus rītus, ka pamosties varēja vienīgi caur dūmiem zem deguna turot bļodiņu kur nospiest tarakāniņus un viņu spārniņus sarullēt paklājiņā un izlikt uz balkona tur pēc tiem nāca baloži kā pēc pārtikas paciņām un piezilināja visus zilos dūmus, kas kāpa bēniņos un piezilināja visu gaisu ar tiem zilajiem dūmiem ka tie sariesās asarās un zāģītis skrējās ar vilcienu un gandrīz uzvarēja raundā un varbūt kādā stafetē bet tikai ne stafetē kur ar pinceti vajadzēja izļurcēt puņķīti un ietīt to pūķu spārniņos ko papīpēt kā kotlešu papīrīšus kas mazliet plankumaini no eļļas.

lielais ilgvilnis uzvēlās tik stipri, ka nevarēja pamanīt, kā tas attīstījies par pūpēdi kur tu viņu vispār redzēji tas bija tik daudz ūdens matos sastīdzējis ielēja viņam arī kaperā vienu glāzi ūdens un tas bija papīra glāzes trūkums, ka neviens nemācēja uzvesties uz skatuves un tas daiļslidotājs, kurš bija atbraucis tūrē un bija sapelnījis naudu vasaras mājai un lauku īpašumam, kur aizbēgt no pilsētas drūzmas no pasaules apceļošanas un tūres sniedzot viņš kā teātra darbinieks bija nopelnījis naudu vasaras mājai un lauku īpašumam, kur ar ģimeni atrestaurēt īpašumu un iekopt zaļumus uz vasaru tas kļuva par viņa stimulu dzīvot, bet pārējā laikā braukāja pa pasauli spēlēja flautu uzstājās uz koncertflīģeļiem un braukāja ar mašīnām lidmašīnām vilcieniem viņiem patika viņa spēle bet viņam patika kvalificēts darbs un viņš bija mašīnu cilvēks viņš uzticējās mākslīgajam intelektam un viņam bija pašam sava bibliotēja un kafijas automāts viņš nēsāja filca cepuri un viņš bija drukns kā tieviņš un viņš bija sapratis no savas bibliotēkas ka kafija padara cilvēku par sagremojamu būtni un varēja patverties prāta perifērijā bet ja nostāda sevi pretim morālas dabas jautājumiem tad klasificētais darbs ir iegansts lai izrādītu savu perifēro redzi un viņš redzēja daudzas lietas, kas viņam patika šajā pasaulē tas kā domājot par lietām varēja iedziļināties pakistāniešu runas manierē un viņam patika zinātne tā atgādināja teatrālo pasauli un cilvēki taču pirka biļetes uz viņa izrādēm bet sieva strādāja veikalā un nesa mājās naudu un viņi savā lauku īpašumā ielika cirvi kokā viņiem jau bija kādi septiņpadsmit bērni daudzi jau patstāvīgi un viņi paši saviem spēkiem šajā pasaulē bija iekopuši lauciņu un viņiem bija vienpadsmit bērni kuri paši spēja smieties raudāt un padarīt šo pasauli par labāku vietu un par lociņiem viņiem bija prieks, ka tie katru pavasari auga un lietus lija un pasaule griezās un tā viņi nodzīvoja savu dzīvi lai dotu vietu citiem cilvēkiem dzīvot kuri ar savu bioloģisko procesu lieliski sastrādāja degvielu metorītiem.

Dārgā dienasgrāmatiņa,
esmu nomirusi un nonākusi paradīzē. Jau varu iztēloties jūsu skeptiskās sejas - aha, šitā, un paradīzē, sasapņojusies, bet kā lai citādāk izskaidro to, ka man beidzot ir brīva nedēļas nogale? Un es to iesāku ar čilošanu ļoti stilīgā ballītē ar mīlīgiem un saprātīgiem cilvēkiem pie mala? Un šodien man pat nebija aizpampušas acis no koka kolas litra. Un es esmu izgulējusies. Un nevienam neko no manis nevajag!!! Jā, neticami un neiespējami, tā vispār nenotiek, bet fakts.
// varētu pat ieviest lietotājbildi ar mazākiem riņķiem zem acīm. Par akmeņiem ap acīm pat nerunājot //

un tirpst pakāpieni uz apskrandušām zeķēm pār ceļgaliem paceļas putekļi ceļa rokas pēc tam notrauks asfaltētos akmens spieķus trauksies ledus pārgriezties pie krustiņiem paliks uz daivām driftējam čaumalas un rakstīs grāmatas ledlauzim starp ribām gurgstēs grāmatas kad tās lauzīs drifts tas lauzīs arī čaumalas vēl nebijušas grāmatas laizīs ceļus un putekļi būs tie vienmēr paliks atmiņā kā pluss tas ir dabiski ka elpot var caur vadiem tas ir dabiski un dīkdienīgi elpot pa vadiem pa vadu galiem pa vaidelotiem un vēl iedod vienu plāksteri kur garām iet gaiss tas ir elpošanas plāksteris un tas ir trekteris tu apsien to sev ap roku un liec tīģeri pie krūtīm tas ir tīģeru plāksteris un tas ir plastmasas trekteris tu to pieliec pie auss un tīģeri rēks tajā un tu klausies kā tīģergarneles plēsīs plusu tīģerim plāsteri paņems no oderes augslējas un režģa miesiņu un viņas to saliks plūša somiņā un tur vēl ieliks vītolu mizas un medus kāri un vienu cālīti un viņas to sakratīs un uzmetīs gaisā un cālītis aizbēgs un somiņa saplīsīs un plāksterīts izrāpos sasities un ieķersies tīģerim spalvās un tīģeris kodīs plāksterītim un plēsīs sev spalvas no galvas un viņš domās ka berete ir traks bet tā vis nebūs jo visu var noslēpt čemodānā un aizslēgt ar lūpukrāsu un neviens nemācēs attaisīt, jo tā ir sarkanā zīme kas atturēs un apstāsies pačurāt rokturis no lifta un sakārtos savas tualetes un tad atsvaidzināsies uz vaigiem viņiem būs plākserveidīgas rokas un no tām birs lifta pogas un lasīs augšā un birs lejā un lasīs pa vaigiem un birs pa vaigiem un zodu un grubulīši uz asfaltiņa sadosies rokās un sadosies kājās un tas būs režģis kam pāri brauks mašīna un saplēsīs riepu un izbirs stikli un sadursies pirksti lasot uz ielas grāmatas mazas plānprātīgas grāmatiņas sabirušas uz ielas tās ir jāsalasa tās ir jāievieto šuplādē un tur tās grabēs un taisīs mūziku uz palodzes jau sasēdās omītes un klausās kājas šūpodamas un elpo par visiem plāksteriem kam īsi pirksti.

viena blakne taisnāka par iekārtu atnkārtoju aploksne ir taisnāka par iekārtu un izkārtni bet beidziet baltās lentas virtuves iekārtā izkārtne paziņo tipiski varētu būt uz jūtām balstīts vēl dzīvs jancītis berete un stilete vorkr panna strādāt uz izmešiem smiedamies raustīt tīrās galvas plantācijas peruānis pankūku pātaga švamme sēž uz ilgviļņiem maritīms pārtiek nolobītām avotu afīnām pilorama mehikāņu pūdētais siets uzgulst pāriniekam pēdējā klūgā pilsētnieks austs karbonārs uz spilvena stūra parūka ledenes un insulta grāmata polka perelmans atslēdznieks prāta kripta volāns vēsta starpdisciplīns tā pie plašiem ceļiem izceļojušais šaipus drifta nekurienes grēdas pēdējā pēda pēdējākā pēdākā lēkā čieps klausies tā ir izceļošanas soma liftam rokturis ir šeit bijis labības gādā ar stikliem breiks un enters sastopieties uz jurtas ir tā tātad uz jurtas soma uzlikta pleciem pārākā pakāpēc uzlikta soma ar štepseli viņi uz vienas irbes dzīvoja gadu un tad jurta nodega bet pēc tam bija jurtas un jancīša kāzas un viņi nedega varbūt gribētu radīt beretes sniegā un stiletes zem tā burtu jau lika un ar kāju cirta jurta piecēlās no sniega izkasīja stileti uzlika bereti un lika jancītim pliku pannu uz auss un tu tajā pannā redzēji rezignāciju? vai tu tajā redzēji kādu bālāku varbūt vilka aci redzēji vai varbūt tu redzēji bet neliki tam saprast par simfoniju tu redzēji to simpoziju bet tu viņam neliki saprast tāpēc tas ir stereotipiski tas ir tipiski tas ir filmogrāfiski un telepātiski tu redzi ka sienas ir pilnas šķīvjiem tu taču redzi drupačas uz acīm tās ir filmas iezīmes tas ir raksturīgi tu filmas vispār kur liec tajā skapī vai arī tu viņas liec čemodānā ar aizžmiegtām acīm vai aizmiedzi acis kad kāpi vilcienā ar čemodānu pie rokas un vai tu tajā pannā biji ielicis filmu ko cept tu sacep viņu kārtīgi tās ir baložu olas kas kāro pēc kārtības un tās nedaudz smilkst un arī sarkst.

Es parasti neskatos hokeju, bet vakar es noskatījos gandrīz visu spēli. Un es nevaru teikt, ka mani pilnīgi neinteresēja tā spēle. Mani pilnīgi neinteresēja skatīties Latvijas spēli ar Kazahstānu, bet tas ir citādāk. Es daudz maz skaidri atceros pusaudža gadus, un kādas emocijas sagādāja teju katri iesistie vārti, un šobrīd pilnīgi noteikti tā nav. Tur noteikti ir kaut kāds prieks par Latvijas izlases panākumiem, bet tas ir ļoti tāls no "es gandrīz apraudājos no laimes", vai "man par šo noteikti ir jāietvīto". Par lidmašīnas biļešu pirkšanu uz Tamperi es nemaz nerunāju.

Ar šo visu es gribēju teikt, ka kaut kā muļķīgi šobrīd šķiet burkšķēt par šo visu sajūsmu par hokeju. Piedzērušies līdzjutēji, kas... visādi (ne)uzvedas, tas ir legit iemesls burkšķēšanai. Es neredzu saikni starp prieku un stikla lauskām uz ielas, vai urinēšanu pagalmos. Bet citādi to drošvien varētu salīdzināt ar prieku par kāda drauga vai paziņas panākumiem. Un kāpēc lai man būtu tiesības kādam norādīt, kā ir pareizi izjust prieku.

Un tomēr Eirovīzija mani absolūti neinteresē, un katru reizi vispārējā histērija mani pārsteidz nesagatavotu. Varbūt tam ir sakars ar to, ka es pats daru komandas sporta veidus.

Dažas dziesmas ir labs tests lai uzzinātu, kas notiek ar dažām emocijām, ar kurām tu ikdienā nesaskaries. Tu uzliec dziesmu, lai notestētu skaņu, un tev viss tik skaisti norezonē. Un tu zini, ka tas nav tikai par to, cik kruta skan šī dziesma.

Ja netic dvēselēm, kosmiskām sakritībām un citiem pārdabiskiem spēkiem, tad jāsaka, ka cilvēka... prāts(?)... ir fantastiksa vieta. Teiciens, ka laiks visu dziedē, manuprāt ir bulšits. Laiks neko nedziedē. Mēs esošām pieredzēm kraujam virsū citas pieredzes, un tāpēc kaut kādas lietas aizslīd kaut kur tālu fonā. Savukārt izdīlošana ar savām emocijām ir tāds kā treniņš. Tu neatbrīvojies no emocijām, tu vienkārši izmaini to, kā tu par tām jūties. Tās ir kā locītavu sāpes, dauzot boksa maisu. Tas trieciens, ko saņem tavas roku locītavas, nav kļuvis mazāks. Tavas locītavas vienkārši ir uztrenētas, lai ar to tiktu galā. (Atvainojos par kārtējo boksa analoģiju.) Apmēram šādā pašā garā terapeiti palīdzot cilvēkiem dīlot ar fobijām.

ievietojiet stāvas glazūras brankā saule saucas ar gaili par piektdienu dienas gaitā sasaucas ar gastromu, lai ievainotu tā viņš barankā braukāja pa asfaltu iestiguši gliemeži sašauti ar gaismas paviljonu un dienas ēdienreizēs jauktajā jau tajā brīdī asfiksētie sausiņi ilkņu batuti saslauki sapircies sanpedikrē sasēja saišķi skaudīgā vēja lauzts liktenis sapieris sauss klimpu klājs sapircies kniedes arabesqā atgaiņā bandītu lūdzu trejāda zāle baudi ar kapuci kluss vakars klimpu centrā sēņu sniegs saslauki logā lievēņus gaidīts parbaranks uzgaidāmā zāle sausa svece lietaskoks antresols sigurdnijs vāvers ienesa servīzi boksa sekcijā lustras dārgas tirgīza zālē vecenes vāra vardes un vāļinkus lustra tecēja bet tai piemeta saziepētas avīzes un tā nepiekrita taktilajai vukvamu klanei un tāpēc viņa bija saliedētāka nekā tablešu miriāde un tāpēc viņa bija ielikta margarīna svecē un vēl tāpēc viņa kā mēdekle papīra turzu rokā saukāja sevi par braukāja sevi viņa deklinēja un noliedza un viņa bija toksiskais toniks in the eye of the beholder pa begemotiņu modei un viņa slaucīja seju ar trulo plaukstas daļu un truleņojās un lēkāja no acs uz aci no pantmēra uz taktiljāņa braucamrīku tepat pagalmā noparkotā rīga noapaļota un saeļļota tā bija o lieliski piemērota slaucīšanai ar grimasēm un palmu slotām o tā bija mongoļu sanipedstacija kas viņai piestāvēja tā bija ovāla sejā un ovāli braucīja pa vaigu ar plaukstas daktilo daļu un saņēma stipendiju no ierakumu magnātiem kas ar grnātābolu palīdzību bij aizcētuši karā pret odiem karā pret ornamentālo bakaleju un ogre slaucīja magnītu ar brezenta rikām viņām visām pietika pacietības slaukt rozetes un garšļenās bļambas jau tajās acīs vien bija iekodēsts cilvēka sakodiens un sausas piena tribīnes gribētu redzēt kā plombīrs uzturētu formu svena acīs ar kāli un cirvja kulināriju un kulturāniju bet ne piliena veiksmes tikai runas manieres un stilbs pie acīm kontūru gravīras.

Darbiņā no sienas nokritusi māksla, 1 gab. Es tikai apcerīgi paskatos uz izolentes gabalu pie sienas un nodomāju: "Ir gan tā mūsdienu māksla jocīga! Bet kaut kas jau tur ir..."
Par laimi, citi funkcionē drusku labāk, un drīz māksla - ne makgaiverene - atkal ir tur, kur tai jābūt.

Laiks pielikt zupai zeķes. Dari to, ingmār.

Laiks pielikt pimpi.

Vai kāds ir lietojis online mašīntranskripcijas servisus video/audio latviešu valodā, un var ko ieteikt?

Es skatos, ir, piemēram, tāds simonsays.com , bet nav ne jausmas, cik labi transkribē LV.

Es tagad drīkstu dzert arī tēju. The joy!

https://youtu.be/08RZIZxk3Xo