Atkal te
Vējš aiz loga gaudo, rausta palodzi un lēnām sāk līņāt. Lāses maigi noglāsta loga stiklu, nolīst un izveido mazu tērcīti, izskatās kā sīki asins vadiņi, tikai dzidri zili, savijās un atvijās viens no otra, smalki un nemanāmi.
Laiks lēnām rit, bet varbūt nemaz ne tik lēnām, tikai sajūta tāda, miers un pulksteņa tikšķi ieejā prātu, kā vēlēdamies apstādināt laiku. Vēja gaudas apņem ārpasauli, satin savā steigā un izpurina visu nepiesieto, noķeramo. Kas gan ir laiks, vai to maz var mērīt? Vai viena stunda nozīmē daudz un nebeidzamā skriešana to nokauj. Satinušies savās domās, cilvēki klejo, meklēdami, tiekdamies, izmisīgi cenzdamies panākt laiku, izpatikt tam, ļaut noteikt savu ritmu.
Vai pasaulei ir laiks? Vai tā spēj to noteikt, vai esam tikai tā iedomu vergi? Vai mans laiks ir arī Tavs laiks? Vai , vai , vai...! Nebeidzamie vai urda prātu, izmet un sagremo tukšas frāzes ar ne Tavu būtību.
Laiks lēnām rit, bet varbūt nemaz ne tik lēnām, tikai sajūta tāda, miers un pulksteņa tikšķi ieejā prātu, kā vēlēdamies apstādināt laiku. Vēja gaudas apņem ārpasauli, satin savā steigā un izpurina visu nepiesieto, noķeramo. Kas gan ir laiks, vai to maz var mērīt? Vai viena stunda nozīmē daudz un nebeidzamā skriešana to nokauj. Satinušies savās domās, cilvēki klejo, meklēdami, tiekdamies, izmisīgi cenzdamies panākt laiku, izpatikt tam, ļaut noteikt savu ritmu.
Vai pasaulei ir laiks? Vai tā spēj to noteikt, vai esam tikai tā iedomu vergi? Vai mans laiks ir arī Tavs laiks? Vai , vai , vai...! Nebeidzamie vai urda prātu, izmet un sagremo tukšas frāzes ar ne Tavu būtību.