+1
cik man sīčiem traumas bijušas - kamēr trauma neliela (vai arī tikts cauri ar izbīli), tikmēr man ir stress un drāma, bet pietiek bērnam pārsist galvu tā, ka asinis pludo pa visurieni, lai es pēkšņi kļutu vēsa un mierīga. Vismaz līdz brīdim, kad viss ir sašūts un braucam mājās - tad pietiek ieiet statoilā, lai pārbītos pati no sava asiņainā ģīmja.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ānulaikam taisnība gan, patinu filmu - abas atslāba tikai tad, kad pirksts jau bija satīts un bija jāsāk gudrot - šūt vai nešūt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bērnībā reiz pārnācu no pagalma hokejspēles ar pārsistu uzaci — vienam biedram nūjas lāpstiņa bij nolūzusi, bet šis izmisīgi turpināja cīkstēties, līdz nejauši ievilka man pa seju. mamma atslīga gultā tikai, kad saprata, ka acs vietā. Māsa, kad nomazgāja un iztīrīja brūci, atslīga uz tepiķa. Mani tas viss nedaudz pārsteidza, kamēr nepiegāju pie spoguļa un neapskatīju savu mūli. Atčuhājos trolejbusā uz traumām ;)
Kad sāku šancēt slimnīcā, bišku baidījos, vai atbildīgā brīdī nesāksies gļuki. nea, miers pilnīgs. jāpalīdz un miers.

(Reply to this) (Parent)