|
3. Nov 2010|13:46 |
bērnībā reiz pārnācu no pagalma hokejspēles ar pārsistu uzaci — vienam biedram nūjas lāpstiņa bij nolūzusi, bet šis izmisīgi turpināja cīkstēties, līdz nejauši ievilka man pa seju. mamma atslīga gultā tikai, kad saprata, ka acs vietā. Māsa, kad nomazgāja un iztīrīja brūci, atslīga uz tepiķa. Mani tas viss nedaudz pārsteidza, kamēr nepiegāju pie spoguļa un neapskatīju savu mūli. Atčuhājos trolejbusā uz traumām ;)
Kad sāku šancēt slimnīcā, bišku baidījos, vai atbildīgā brīdī nesāksies gļuki. nea, miers pilnīgs. jāpalīdz un miers. |
|