| |
[26. Jul 2009|12:08] |
(man protams arī ir daudz dažādu mentālu problēmu, un latvietis piedevām arī es esmu, tādēļ pieņemsim, man ir ārsta zīme ar sekojošām tiesībām te tagad paskaidrot, ka mani kaut kas kaitina, un tas, kā parasti rīkojos es, ir vispareizāk.)
sacepos rīta agrumā par šo rakstu. gan autore, gan aptaujātie eksperti, gan komentētāji ir duraki, izdzeriet indi. pausto viedokļu summa ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ velobraucējus pavisam drīz traumēs, ja nav jau traumējusi, sliktajiem "bembistiem" stipri līdzīga reputācija. un arī es reiz gadīšos sadrūmis tik ļoti, ka kādam ietvju vanagam maukšu bietē. pēc tam sitīšu viņa kuslās miesas ar paša velosipēdu tik dikti ka zobi ar zobratiem saplūdīs vienā, un patika pret šo "zaļo" pārvietošanās līdzekli izzudīs līdz visuma zudībai.
un tas tikai tādēļ, ka daži labi savu zaķpastalību risina uz sabiedrības neaizsargātāko slāņu rēķina. lōģiski, viņi paši to nemaz nenojauš, jo aipods caur baltiem vadiņiem ausīs risina tik pacilājošu ritmiku, ka paša acu filmētajā klipā labāk iederas arvien jaunu šķēršļu joslu labirints nevis pārbiedētu sirmgalvju grimases, zīdaiņu kliegšana no sašūpotiem ratiņiem un pakritušas grūtnieces, kas kļūdaini iedomājušās, ka ietves domātas gājējiem - tas viss, ko viņi redzētu, ja kaut reiz paskatītos atpakaļ uz pašu radīto haosu, postu un izbailēm.
nu kas i ko? zarna vāja diskutēt ar smagsvariem tajā teritorijā, kas riteņbraucējiem ir daudz piemērotāka? kāpēc diskusija jāpārnes uz vietām, kur ganās ļaudis, kas tādu lietu kā ceļu satiksmes noteikumus atceras tikai pie luksofora sarkanā signāla, un pat tad ne vienmēr? ko atrisina sārti uzķellēta trotuāra daļa, ja ik pēc 50m katru reiz no jauna jālec nost no trotuāra un tad atkal jālec virsū nākamajai apmalei? turklāt trotuāra segums parasti ir nelīdzens, bet sārtais tepiķis nez kādēļ gājējus un sevišķi bērnus uzrunā jo īpaši. mazriteņlēkātājiem ar ceļstakles biksēm šāda sīkformāta žākstīšanās varbūt arī iet pie dūšas, bet solīdu pilsētas/šosejas braucamo īpašniekus tas diez vai spēj atstāt pie laba gara stāvokļa.
piemēram, es uz ietvēm mēdzu līst tikai galējas nepieciešamības situācijās vai, ja ielu klāj, teiksim, bruģis. turklāt šajās patiešām retajās situācijās pilnībā respektēju gājējus. ja nav iespējams tos mierīgi apbraukt, lēnām ripinu aiz viņiem tieši tādā pat ātrumā, kā pārvietojas viņi. es netraucēju gājējus, zvanīdams viņiem aiz muguras, jo to darīt aizliedz satiksmes noteikumi, kas pieļauj velosipēdistu atrašanos uz ietves. ibo brīdinājuma signāls ir domāts lai brīdinātu kādu, kas neievēro tavu kustības priekšoru, un tā dēļ briest satiksmes negadījums. ar riteni pa rīgu braucu jau kādus 15 gadus. un braukšu vēl, ja vien ar šāda te aunu bara palīdzību velosipēdisms nebūs sevi diskreditējis galīgi un izsaucis uz sevi vispāriznīcinošu nācijas uguni.
p.s. bildē redzamo numuru, pieļauju, var dabūt gatavu arī, iebāžot priekšējā ratā tādu garāku lietusarga kātu. širmis, protams, būs lupatās, bet tā nudien būs sīka monēta, ko maksāt par tik skaistu ļaundara lidojumu. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}