Sapratu vienu lietu par sevi. Tas attiecas gan uz attiecībām ar cilvēkiem, gan ar darbu - uz visu.
Ja mums ir kopīgs sapnis, viss iet uz priekšu, pat lido. Ja tāda nav, nelīdz nekas, agrāk vai vēlāk izirst attiecības. Nelīdz nekādi stimulatori, nedz klasiskās bailes "tu nomirsi viens un nabadzīgs/paskaties kā ir citiem", nelīdz sprituāli saukļi "love is all you need", vienā brīdī tas zirgs ir beigts un viss, ar to nevar jāt.
Tā tas ir atkārtojies jau daudz reižu. Ne vienmēr tas nozīmē, ka attiecības ir īstermiņa.
Tagad drīkst diagnozi.
Ja mums ir kopīgs sapnis, viss iet uz priekšu, pat lido. Ja tāda nav, nelīdz nekas, agrāk vai vēlāk izirst attiecības. Nelīdz nekādi stimulatori, nedz klasiskās bailes "tu nomirsi viens un nabadzīgs/paskaties kā ir citiem", nelīdz sprituāli saukļi "love is all you need", vienā brīdī tas zirgs ir beigts un viss, ar to nevar jāt.
Tā tas ir atkārtojies jau daudz reižu. Ne vienmēr tas nozīmē, ka attiecības ir īstermiņa.
Tagad drīkst diagnozi.
Manuprāt, ir ok arī tad, kad otram šķiet ok Tavi mērķi vai sapņi, bet pašam ir citi. Ja Tu gribi uzbūvēt super robotu, tad tas nenozīmē, ka Tavai sievai arī jāgrib uzbūvēt robotu. Varbūt viņai ir sapnis ir izveidot laimīgu ģimeni, aizbraukt uz Ķīnu un vēlāk kļūt par ķīniešu valodas skolotāju. Galvenais, lai tie sapņi nav viens otru izslēdzoši. Viens otram palīdz piepildīt sapņus un beigās - abi laimīgi.