es · reāli · nezinu...

mēs gulējām gultā, viņa rokas apvijušās man, klejoja pa vietām, kur mana āda bija atklāta skatienam. Beigās palika pie rētām uz rokām. Viņš ilgi un uzstājīgi izprašņāja par to izcelsmi, līdz es izstāstīju visu. Varbūt ne visu. Neminēju reizes, kad gāju uz mājām un domāju kā būtu gulēt sarkanā vannā.
Arī kad pēc koncerta viņš palika pie manis pa nakti, viņš turēja tik cieši, rokas un kājas savijušās mezglos, it kā negribētu mani atlaist. Pārcēla savus plānus uz vēlāku.
Pēdējā naktī kaut kas mainījās. Viņš turēja mani sev cieši klāt, bet bez emocijām. Tukši piekļautu. Bez skūpstiem, bez glāstiem. Un tad viņa rokas aizceļoja daudz par zemu. Es tās stūmu prom, bet tās atgriezās. Es teicu tām nedoties tālāk, bet tās ielīda zem manām trenniņbiksēm, tās asi urbās dziļāk un līdz sāka skrāpēt no iekšpuses.
Pats sliktākais ir, ka tās domā, ka darīja man baudu, strauji, asiem pirstiem urbjoties arvien dziļāk un dziļāk. Es atslēdzu prātu un nesakot ne vārdu tur gulēju. Lai nebūtu jādomā par to, kas notiek. Kad beidzot tām apnika es varēju atkal ieslēgt prātu. Viņš jautāja kāpēc es neļaujos vairāk, uz ko es atbildēju, ka tam ir daudz iemeslu. Man vairs nebija bail dzirdēt atbildi "tu mani izmanto tikai mana ķermeņa dēļ, tu pat negribi attiecības". Viņš uzsāka garu runu par to, cik ļoti uzticas man un, ka negrib mani sāpināt, taču es neesmu īstā. Atzinu, ka esmu viņam pieķērusies un viņš mani sāpinā tā vai tā. Kad runājām, ko iesāksim tālāk, viņš sacīja, ka nevēlas mākslīgi ierobežot sevi un būt tikai draugiem, viņš grib, lai ir viegli. Viegli viņam. Skumjas iezagās sarunā. Es viņam nemaz pa īstam neesmu patikusi. Viņš nenoliedza, ka manas ķermenis ir viens no iemesliem, kāpēc viss ir tā kā ir, bet vienlaikus sacīja, ka neizmanto mani. Man ļoti gribējās ticēt un uz mirkli es sevi piespiedu ticēt viņa vārdiem, ticēt, ka viņš spēj būt patiess. Viņš labi zināja, ka nekad iepriekš neesmu ar nevienu bijusi, bet tas nelika viņam apstāties, kad rokas devās brīvsolī un es lūdzu tās savaldīt. Nākošajā vakarā uz atvadām viņš mani apskāva. Es nevaru stāstīt nevienam kas notika tovakar. Es došos uz mūzikas mēginājumiem, satikšu viņu, papļāpāšu un izlikšos, ka viss ir labi, ka viss ir pa vecam. Ļaušos viņa glāstiem un skūpstiem. Smiešos par jokiem, klausīšos viņa monalogos. Jo es negribu cilvēkus uzzinam, ka es biju tā, kas apskāva viņu tovakar, kas noveda pie tālākām sekām. Vēl ilgi man likās ka jūtu pirkstus sāpīgi skrāpējam mani. Un tagad atkal klususms. Ja es dzīvotu viena, ja mums nebūtu kopīgu draugu, ja mēs nedotos uz mūzikas mēģinājumiem, es viņu izslēgtu no savas dzīves. Bet tagad es uzvelku masku un mēģinu sevi pārliecināt, ka viss notika tā, kā es gribēju, ka, ja es būtu uzbāzīgāk teikusi nē, viņš būtu apstājies, ka patiesībā viņš mani neizmanto un es esmu vienīgā šobrīd ar kuru viņam ir tādas attiecības. Es iebaroju sev, ka, ja es nebūtu neko gribējusi, es nebūtu devusies viņam līdzi tovakar. Es uzvilkšu masku, iesēdīšos viņa mašīnā un došos līdzi, lai arī kur tā dotos.
Kad no rīta aizdevos uz mājām, uzreiz iegāju dušā un iemetu mazgāties visas drēbes. Tagad virsjaka karājās sausa, tīra, bet es nevaru saņemties to uzvilkt pirms došanos uz darbu. Man viss ir labi. Šis ir mans kliedziens tukšumā par savu dzīvi - piedirsto un velto, jo es nekad nespēšu šo izteikt kādam, kaut vai kā knapi dzirdamu čukstu.