es · reāli · nezinu...

Es nemāku rakstīt, sēžu pie atvērta word dokomenta, gribu rakstīt, bet galvā tukšusms. Pazudis tas brīdis, kad idejas nāca pašas un pirksti nespēja tik ātri parakstīt. Diemžēl, viss, ko esmu jebkad uzrakstījis ir pazudis, jo pirms atdevu brālim laptopu, failus nekur nepārkopēju, vienkārši izdzēsu visu. Arī referātu neesmu sācis rakstīt. Ciba ir palikusi mana vienīgā rakstītne.
Vakar ar draugiem bijām uz muzejiem, divos no trim prasījām studentu biļeti un mums pārjautāja "skolēnu?". Nu it kā skolēni jau pāris gadus neesam. Iztērēju vairāk naudas nekā plānoju. Lija lietus, dienas beigās izlemām iedzert tēju. Tā bija komēdija. Neviena no tējām vairs nav pieejama. Nu labi, izvēlamies no tām, kas ir. Atnes kaut kādu negaršīgu. Draudzene tikai ar cukuru dzer, iet pēc cukura. Tad nolej visu galdu ar ūdeni un tēju. Mēs tik smejam. Bija jautri, šādā veidā vēl tēja nebija dzerta.

Pirms beidzās nedēļa, ļoti gribēju pajautāt kursa biedram, vai viņš nevēlas ar mani aiziet pačekot vienu graustu. Nevarēju atrast īsto momentu, kad to "casually" pajautāt. Pagāja 4 lekcijas, tā arī nepajautāju. "Labi, fak it, aiziešu viens, tik tā domāju piedāvāt, bet man nevienu nemaz nevajag!," sev teicu.
Pa ceļam no universitātes ieskrienu veikalā, kad jau esmu salicis visu groziņā un taisos doties pie kases, manu šo slānam pa veikalu. Viņš pamana mani. Eju klāt, izstaigājam veikalu, tālāk mums vienā virzienā ejams. Domāju "o, labs, tagad varētu pajautāt", izejam no veikala, šis sāk zvanīt kādam, visu ceļu runā pa telefonu. Izskatās nesanāks parunāt, eh, nu ok... Tad 10 metrus pirms mūsu ceļi šķiras viņš beidz runāt un mēs vēl apmainamies pēdējim vārdiem.Tieši pirms mūsu ceļi šķiras, aši noberu savu sakāmo. Viņš atbild kaut ko aptuveni "nē, negribu" bet piemetina "mani ir viegli pierunāt" un tie ir pēdjie vārdi.
Ir pagājušas daudzas garas dienas. Oriģinālais manis piedāvātais datums ir rīt. Man ir bail piedāvāt. Bail, ka atbilde būs nē. Es pats nemaz nezinu, kāpēc tik ļoti vēlos ar viņu tur aiziet. Nezinu arī, vai es vairāk vēlos redzēt to vietu vai viņu. Bet tas nav par viņu. Es vienkārši vēlos tikt pieņemt un tas mazais apstiprinājums būtu pietiekoši kādam laikam. Man ir nopietni kompleksi.Man liekas, ka A es jau esmu apnicis. Man ir bail pazuadēt draugus, kurus tikai nesen esmu ieguvis. Es jūtos kā indvalīds, kas vēlas,tik pieņemts. Ne kā invalīds, bet kā tāds pats cilvēks. Lai cik ļori censtos, es nespēju iekļauties nevienās normās, pat ja šo normu nav. Esmu ļoti awkward, nemāku izteikties, nemāku attiecīgi reaģēt dažādās situācijās. Neesmu glīts.
Pagājušajā nedēļā satiktais cilvēks vairs ne reizi neav rakstījis, mēģināju iesākt sarunu, bet pēc 2 ziņām tā nomira. Burtiski. Es saprotu. Viņš gaidīja ko citu. Nekad nebūšu pietiekami labs.

Es nemāku rakstīt, sēžu pie atvērta word dokomenta, gribu rakstīt, bet galvā tukšusms. Pazudis tas brīdis, kad idejas nāca pašas un pirksti nespēja tik ātri parakstīt. Diemžēl, viss, ko esmu jebkad uzrakstījis ir pazudis, jo pirms atdevu brālim laptopu, failus nekur nepārkopēju, vienkārši izdzēsu visu. Arī referātu neesmu sācis rakstīt. Ciba ir palikusi mana vienīgā rakstītne.
Vakar ar draugiem bijām uz muzejiem, divos no trim prasījām studentu biļeti un mums pārjautāja "skolēnu?". Nu it kā skolēni jau pāris gadus neesam. Iztērēju vairāk naudas nekā plānoju. Lija lietus, dienas beigās izlemām iedzert tēju. Tā bija komēdija. Neviena no tējām vairs nav pieejama. Nu labi, izvēlamies no tām, kas ir. Atnes kaut kādu negaršīgu. Draudzene tikai ar cukuru dzer, iet pēc cukura. Tad nolej visu galdu ar ūdeni un tēju. Mēs tik smejam. Bija jautri, šādā veidā vēl tēja nebija dzerta.

Pirms beidzās nedēļa, ļoti gribēju pajautāt kursa biedram, vai viņš nevēlas ar mani aiziet pačekot vienu graustu. Nevarēju atrast īsto momentu, kad to "casually" pajautāt. Pagāja 4 lekcijas, tā arī nepajautāju. "Labi, fak it, aiziešu viens, tik tā domāju piedāvāt, bet man nevienu nemaz nevajag!," sev teicu.
Pa ceļam no universitātes ieskrienu veikalā, kad jau esmu salicis visu groziņā un taisos doties pie kases, manu šo slānam pa veikalu. Viņš pamana mani. Eju klāt, izstaigājam veikalu, tālāk mums vienā virzienā ejams. Domāju "o, labs, tagad varētu pajautāt", izejam no veikala, šis sāk zvanīt kādam, visu ceļu runā pa telefonu. Izskatās nesanāks parunāt, eh, nu ok... Tad 10 metrus pirms mūsu ceļi šķiras viņš beidz runāt un mēs vēl apmainamies pēdējim vārdiem.Tieši pirms mūsu ceļi šķiras, aši noberu savu sakāmo. Viņš atbild kaut ko aptuveni "nē, negribu" bet piemetina "mani ir viegli pierunāt" un tie ir pēdjie vārdi.
Ir pagājušas daudzas garas dienas. Oriģinālais manis piedāvātais datums ir rīt. Man ir bail piedāvāt. Bail, ka atbilde būs nē. Es pats nemaz nezinu, kāpēc tik ļoti vēlos ar viņu tur aiziet. Nezinu arī, vai es vairāk vēlos redzēt to vietu vai viņu. Bet tas nav par viņu. Es vienkārši vēlos tikt pieņemt un tas mazais apstiprinājums būtu pietiekoši kādam laikam. Man ir nopietni kompleksi.Man liekas, ka A es jau esmu apnicis. Man ir bail pazuadēt draugus, kurus tikai nesen esmu ieguvis. Es jūtos kā indvalīds, kas vēlas,tik pieņemts. Ne kā invalīds, bet kā tāds pats cilvēks. Lai cik ļori censtos, es nespēju iekļauties nevienās normās, pat ja šo normu nav. Esmu ļoti awkward, nemāku izteikties, nemāku attiecīgi reaģēt dažādās situācijās. Neesmu glīts.
Pagājušajā nedēļā satiktais cilvēks vairs ne reizi neav rakstījis, mēģināju iesākt sarunu, bet pēc 2 ziņām tā nomira. Burtiski. Es saprotu. Viņš gaidīja ko citu. Nekad nebūšu pietiekami labs.

sveiciens, cibai
tik ļoti gribējās šeit uzrakstīt. laiks nežēlīgi skrien. Pastaigājos ar kursa biedriem pa naksnīgo pilsētu 13.martā un kāds no viņiem ieminējās par vasaru. Tajā momentā man nāca atklāsme, ka es neesmu gatavs vasarai. Atgriezties laukos un savā garlaicīgajā ikdienā, kur neviena nav un nekas nenotiek. Tā ir kā cita laika telpa nekurienes vidū, kur nav nekā. Tikai māja ar dabu visriņķī, un no kurienes tu netiec prom, jo lai arī cik tālu tu neietu galu galā tu attopies esam savā pagalmā. Tu nevari izbēgt, jo nekā cita nav. Un arī tagad, kad esmu vairāk nekā 100 km prom, es vēljoprojām esmu tās rādiusā un zinu, ka pēc kāda līkuma atkal manā priekšā stāvēs nelielā pelēkā mājā ar nedaudz noplukušo pagalmu un loga rūtīm, kas tevi vēro un neizlaiž no redzes loka.

Esmu novirzījies no temata. Tante ir kļuvusi par vienīgo cilvēku, kuram interesē manas mācības. Piektdien aizbraucu pie viņas, palīdzēju ar remontu.
savukārt, šodien. Šodien es kārtējo reizi guvu apstiprinājumu tam, ka es uz pasauli skatos caur kādu kroplīgu stiklu, kas sašķoba skatu. Bet tā kā visu mūžu es skatos caur šo stiklu, man tas liekas kā vienīgais pareizais skats un īstenība liekas sakropļota, tāpēc kā nu galu galā ir patiesībā?

šodien satiku kādu. Aizgājām uz restorānu, paēdām, viņš samaksāja un tas bija pilnīgi normāli. Nekādu piezīmju, nekas. Un man nebija problēmas izvēlēties ēdienu, nenevozēju, social anxiety pilnīgi pazudis bija. Tā nekad nebi...
aiiii, kāpēc es visus gribu pielīdzināt z. Viņš ir kļuvis par manu LAS-2000,5, lai gan tas nebūt nav LAS-2000,5 !!!!! Es nemaz nezinu, kā ir normāli...
Viņš bija tik mierīgs un "soft" pēc izskata, pilnīgi normāls likās, kas nav normāli, jo tā noteikti nav, es vienkārši vēl nezinu, kā ir patiesībā. Labi, viņam bik bija liels ego... Bet kāda starpība

lai arī cik forša nebūtu diena, tomēr siltākais moments bija, kad es gāju viņu pavadīt uz staciju un pretī nāca o un sasveicinājās ar mani, nedaudz pasmēja un viegli, čomiski uzsita pa plecu, un noteica "tiekas rīt"

es esmu pateicīgs tam, kur Dievs mani ir aizvedis.
Mana ikdiena ir tīri ciešama. Vakar ar draugiem bijām ezītī. bļāviens, kad ... ir tikai tkreklā es nespēju nesiekaloties. Nesaportu, kāpēc viņš vēl mēgina nomest svaru, ja izskatās perfekti. Es esmu ticis tam pāri un man nav simpātijas pret viņu, bet damn... that body.
Ar ,, sākam sist viens otru ... saka, lai nomierinamies, sāk turēr ,, beigās paņem mani aiz vidukļa, paceļ gaisā, es pat nepaspēju pretoties, un nes mani pa ielu, lai es nomierinos, un es varu tikai samierināties un ļaut lai mani nes, jo spēka atšķirība ir milzīga, tāpēc man patīk dažkārt jokot, ka piekaušu viņu. Viņš ļāva, ka mēs viņam iesitam, bet neļauj pārāk traki dauzīt vienam otru. ,, bieži aizraujas un sāk pārāk trakot, tādos brīžos ... atgādināja, lai nomierinās un vilka viņu prom.
Nekad neesmu tik ļoti droši un pasargāts juties, kā jūtos viņa klātbūtnē. sajūta, ka viņš spētu pasargāt mūs no visa. (vakar nosargāja vienu no otra)Viņam blakus staigājot es būtu gatavs iziet cauri maskačkas tumšākajiem nostūriem pilnīgā tumšā, arī vakar, paslēpos no,, aiz viņa. Viņš ir kā mūra ēka, viņam blakus esot man pazūd visas bailes. Un tas ir dīvaini, nekad iepriekš šādu sajūtu nebiju jutis kādam blakus. Bet ... ir ne tikai garš un būdīgs, bet arī ļoti prātīgs un nosvērts. Pilnīgi nekādas agresivitātes, lai gan garāmgājējs no malas nepateiktu kāds miera minka viņš ir. kā mierīga jūra. Tik noslēgts un mierīgs. Protams, ir lietas kas besī viņā, kas ir viss pārējais un tas, ka viņš pats nekad neko neierosina un mēs runājam tikai tad, kad esam draugu lokā, divātā 0 komunikācijas, viņš pat man nesūta instagram jociņus.

vakar bija laba diena. Visa nedēļas nogale bija laba. Šodien izgāju 3 h pastaigā ar citiem ļaudīm.

bet kaut kas dziļi sirdī pietrūkst. Man neizdodas izveidot tādas saiknes ar cilvēkiem, kā tas izdodas citiem, man neviens nekad privāti nerakstīts, nesūtīs jociņus, nezvanīs, nekur nesauks. Un es nezinu kāpēc tā ir, bet man nekur neizdodas iekļauties, vienmēr būšu dīvainis tur malā. Dažkārt es nespēju uztvert pasauli un jūtos tā, ka nespēju parunāt, kustos dīvaini, pilnīgi kā cilvēki ar garīgiem traucējumiem, gaŗigo atpalikumu .ar mani vienmēr cilvēki runā citādākā manierē nekā ar pārējiem, es vienmēr esmu tas, kurš runā vismazāk, nezina par ko runāt, nespēj iekļauties sarunā. tas ir mokoši. man nekad cilvēki neparādīs kaut ko smieklīgu, ko viņi ieraudzījuši telefonā vai nesauks aiziet uz veikalu. man raksta tikai un vienīgi, lai dabūtu palīdzību ar studijām. ar mani nejoko un nav tā savstarpējā vārdu apmaiņa, ko veido ar parējiem. es nespēju no tā izbēgt. man neviens nekad neraksta tā pat vien lai pačatotu. un esmu dīvainis un neesmu tāds kā visi un visiem riebjos un nemāku izrādīt emocijas un nemāku reaģēt pienācīgi uz lietām. un un un un
un ar mani nerunās tā kā ar visiem pārējiem jo ar visiem pārējiem runā citādāk un ar mani cilvēki nedalās ar saviem pārdzīvojumiem, bildēm, jokiem, notikumiem, neklačojas un un un un un šis viss mani iekšēji ēd un es nezinu ko iesākt bet es nespēju paraudāt pat un pilns ar emocijām, liekas, ka uzspŗaģšu es stāvēju dušā un situ galvu pret sienu, nespēju nostāvēt ar mani cilvēki neveido sarunas tikai apmainas vārdiem un es stāvēju dušā un gribēju izraudāties bet asaras nelija un bija tāds tukšums un izmisusms ka

Lieliska diena, lai būtu dzīvs

"drošsirde" iznāca 12 gadus atpakaļ. tas tā

es brīžiem domāju... kas bija tas, kurš bija tas punkts. sēdēju vilcienā un kaut kā domas aizgāja līdz tam.
saule spīdēja tik jauki, ja vien es varētu vēlreiz noķert to sajūtu.
to atmosfēru, kad vasarā sauļojies tvaicē, bet ne pārāk lielā tvaicē.
sajust salūtu, ļauties viļņiem, nedomāt par to.
ļauties straumei, doties tur, kur tā tevi aiznesīs. bet ja nepatīk gala punkts, var vienmēr vainot straumi un doties atpakaļ. pilnīgi paļauties uz straumi, nolaisties upes dibenā un ļaut lai tā tevi ietver sevī. jo tu zini, ka tā atlaidīs vaļā. dzert un dzert un būt izslāpušam. dzert no upes bezgalīgi, censties remdēt slāpes tajā. Slēpt pieraudāto seju tās ūdeņos. Sēdēt tai blakus un nesacīt ne vārda.
bet tajā visā slēpjas kāds izmisums. Izmisums par savu nožēlojamo dzīvi. Upe ir glābiņš no šīs dzīves. Upe BIJA glābiņš. Tagad tās vairs nav. Tagad ir cita upe. Daudz dziļāka, platāka un spēcīgāka. Šo es vēl nepazīstu. Vēl neesmu ne reizi iebridusi tās ūdeņos. Man ir bail, ka tā mani nepieņems. izstums krastā vai arī paraus atvarā. es eju tai garām, no malas vēroju to. Man tā ir UPE. es tai esmu tikai garāmgājējs. Tā iedveš manī bijību. Tās dziļums rada uzticību, ka tā karstās vasarās nepārvērtīsies strautiņos, kā tas bija ar manu upi. Mana upe palika tur. Tā man nesekoja-tai nepietika ūdeņu. pārāk bieži tā mani pievīla, kad saule karsēja visavairāk, ka es tai neziedoju daļu savu asiņu, lai tā varētu sekot man. Tik sekla tā bija.
Kad pēdejoreizi biju pie , nu jau vairs ne savas, upes, tā izlikās mani nepazīstam un čaloja mežam. Tā apvainojās, ka neatdevu sevi tai, ka neupurējos, ka nepaliku pie viņas. Es stāvēju tai līdzās un nolūkojos tajā, bet tā bija krastā sasviedusi žagaru un lapu kaudzes, lai es tīrām kājam netiktu tai klāt. Es arī negāju. Skatījos, apskatījos kā tajā atspoguļojas mežs un devos atpakaļ. Man nevajag tādu upi, kas bēg prom no manis. Tik daudz stāstiem bijām apmainījušies. Bet tagad tā man klusē.
šai upei es neesmu nekas. Tā varbūt kādreiz pamāj, viļņa galam novizuļojot, bet tā stāsta savu stāstu citiem. Tai ir tik daudz klausītāju, ka es esmu lieks. ja tā padomā, varbūt tas mājiens nemaz nebija man.
es vairs nevaru atgriezties. Mana upe mani vairs negaida. neviens mani tur negaida. Es maldos un nogriežos nepareizajās ielās, apmetu lieku līkumu. Man nav sava iekšējā kompasa. Mājās bija labi.Es vadījos pēc upes. Tā meta līkumus un atkal un atkal tuvojās ceļam, tilti veda pāri tai. Tie bija mani ceļarāži un atskaites punkti.
šeit ir tik vienmuļi, vienādas ielas, vienādas sejas, vienādas ēkas. Tu ej un ej, un ej,un nekur nenonāc.
Ai, kaut jel es varētu apgriezties un atgriesties pie savas upes! pat ja tai mēdza būt bedres un slideni akmeņi tās dibenā, es tos jau biju iepazinusi. zināju, kurā vietā ejot var sagriezt kāju, kur - paslīdēt uz akmens virsmas un kur ir bedre. Tā bija jau iepazīta un kļuvusi tuva. Cik reižu gan es nebiju zaudējusi līdzsvaru brienot tai cauri.cik reizes rudenī paslīdējusi tās stāvajā un dubļainajās nogāzē. Tā bija daļa no upes. Tagad tas viss ir pārvērties par atmiņām, kuras ir aiznestas ar straumi

šodien jūra bija tik mierīga, pa autobusa logu vēroju.
es esmu pateicīgs Dievam par to, ka tas mani aizvedis līdz šim punktam manā dzīvē, pat ja bija jābrien cauri sūdiem.
es atkal aizdomājos par to sajūtu, par ko runājām gaidot pusnaktī vilcienu. Man tās vairs nav. Lielākoties. Pēctam bija trauksme, izbrīns, panika. Vairs visticamāk arī tās nebūtu. Laiks skrien uz priekšu un kā vilņi jūrā noslīpē asos stūrus un paliek olis.

jūtos tukšs. kursa biedri uztaisa kopīgu pasākumu, kurā mani neuzaicina, bet pectam izstāsta, ka tāds bija.
vientulība esot starp cilvēkiem ir smacējoša
es nesaprotu, kāpēc tik ļoti nevienam nepatīku. cilvēki izvairās no manis, man nav draugu
ir pāris cilvēki, ko it kā saucu par draugiem, bet sarunas ir ļoti seklas un viņi kaut ko man piedāvā darīt tikai tad, kad nav nekā labāka.

Tell me something

i know

you think you're the main character but you're not

bija labāk un sliktāk nekā cerēju. Pirmo stundu vai divas es izmisīgi klejoju apkārt, nezināju kur likties, garlaikojos. Taisījos jau doties prom, kad kaut kāda meitene sāka ar mani runāt, iepazināmies, piedāvāja iedzert. Tas ko viņa uzjauca, bija daudz par stipru. Trešdaļa vai pat vairāk no glāzes bija vodka. Iedzeru, ejam uz karoke, viņi izdomā, ka neies dziedāt, man alkohols iedarbojies organismā, ieraugu pie mikrafona kursa biedrus, eju pie šiem, paņemu vienu no mikrafoniem un dziedu no visas sirds, neatceros vairs kādu dziesmu, visas pārējās dziesmas, ko dziedājām, gan atceros.viņi aiziet, es vēl patusēju ar čomu, ko tur satiku, eju atpakaļ pie galdiņa. Jau ierebstu vairāk. izdomājam iet uz fotobūdu. Kursa biedri ierauga mani ar glāzi rokās, saka, ka jāsadzer kopā. Paņemu no galda liķiera pudeli, jo sagribējas pagaršot. Parunājam labāk nekā visos iepriekšējos mēnešos jebkad. Kursa biedrs ieliek kabatā košļeni (kuru es vēlāk atdevu citam un vinš iedeva jaunu). nofočējamies, izdzeru savu glāzi, eju prom, uzskrienu citiem kursa biedriem, nāk ar pudeli, vai es arī gribot. Protams! aizejam uzjaukt, un šeit sākas mana kļūda. Samiksēju alkoholu un man pamatīgi iegriež. Ejam dziedāt, pat pierunāju kursa biedru aiziet ar ko ikdienā neesam runājuši, vienā brīdī paliek šausmīgi slikti, uzrakstu draugiem ka nav labi uz ko man atbild "slikti?"Satieku minūti vēlāk viņus, saka, kāpēc es rakstu čatā, ka slikti, ja esmu tepat, uz ko atbildu, ka man ir labi, slikti bija pirms minūtes :D aa, vēl pie tualetes bija baigā rinda, man virsū uztriecas ierebis cilvēks, sākam runāt, kautrīgums pazudis.
Draugi izdomā braukt prom, es saku, ka mums jāiet dziedāt. visi atsakās, es neliekos mierā, viens no esošajiem tāds pielaidīgāks, tik ilgi saucu viņu, līdz viņš piekrīt. Ejam pavadīt draugus(es esmu bezkaunīgs, uzlieku rokas čomam uz pleca un saku, ka jāiet vēl uz klubu), viņi laižas prom. Nu viņš ir saņēmies, iet dziedāt, bet balle beidzās, zinu, ka viņš ieprieš minēja, ka brauks uz klubu, jautāju vai var aizvest mani un manu kursu (dzērumā man pazūd jebkāda kautrība). Piekrīt. Eju pēc jakas. kaut kāds džekiņš stāv blakus, piedāvā man ēdienu no paplātes un nezināmas izcelsmes kolas pudeli, man pasniedz gardarobists jaku, viņš paņem un palīdz man uzvilkt, es pirmajā brīdī nesaprotu, kāpēc viņš paņēma MANU jaku. Palīdz man uzvilkt un tad izgāž visu paplāti ar cepumiem, augļiem un citām uzkodām man uz kājām, es atsakos no pudeles un aizeju. Neatceros kā viņš izskatījās. Varbūt viņam bija tā zaļā ebreju cepurīte. Varbūt nebija. Bet seju neatceros. Varbūt, jo nemaz neieskatījos pa īstam viņam sejā? Parādījusies jauna glāze. Neatsakos. ejam ārā, neatceros kur un kā, bet pasaku čomam, ka mums jāiet uz klubu. Viņš ir labākā stadijā nekā es un uzreiz piekrīt (tas ir ko viņš teica, jo es ar tik daudz cilvēkiem runāju, ka neatceros, kurā brīdī viņu uzaicināju)
*insert name* saka, "zini ko *** domā par tevi?" saka, lai iedzeru vairāk un pateiks, izrauju blakus sēdošai no rokām glāzi, iedzeru, atdodu atpakaļ. Stāsti!
"tev esot laba personība, bet tu izskaties sūdīgi" Pat alkohols asinīs nemazināja triecienu. Jutos izsists no sliedēm. Stundu atpakaļ es vēl mēģināju viņu vilt aiz rokas dziedāt. Visu ceļu līdz klubam viņš runā visu iespējamo, nekāda filtra. Es tikai klausos uz dažkārt mēģinu viņu apklusināt, bet viņš ir bezkaunīgs.
Klubā bik padejojam, parunājam pīpētavā par dzīvi un viņš dodas mājās. Palieku dejot lidz 6 no rīta.
nākamā diena bija ellīgi smaga, 2 h miegs, pēdējās lekcijās miegu ciet.

njaa, kaut kā tā, tagad jāsakrāmē soma, rīt atpakaļ uz rīgu.

Vakar(16.11) bija epic diena. Vai vakars drīzāk. Aizgājām uz quiz, satikām vācieti, viņš bija iedzēris un dikti pļāpīgs, uzspēlējām galda spēles, viņš aizgāja ķert meičas, atnāca atpakaļ, diemžēl viņš *viņam* pievērsa vairāp uzmanību nekā meitenēm mūsu komandā. viņi abi izgājā ārā, atnāca bārmenis, teica, ka bārs slēdzas ciet, izgājām ārā. Tur bija viņi divi+viena meiča+V(idfk how bet viņš ir visur un pazīst visus), domājām ko tālāk darīt. AĀ runājamies angliski, latviski, krieviski, ļoti miksēti, es krieviski vispār nesaprotu. Izlemjam iet uz ezīti, aizejam, spēlējam uno, vācietis pazūs, atnāk ar metriņu, gift for us. V pajautāja manu snapu, beidzot arī dabūju foršā džeka snapu, bet viņam es obv nepatīku, bisk negribīgi deva. Es jutos pat apKaunots. Anyways, vācietis atgādināja nedaudz S. Spēlējam uno, eju ar acīm pāri cilvēku sejām, pieķeru viņu vairākas reizes skatamies uz mani, fak it, izdomāju skatīties uzkrītoši pretī, viņš uzreiz "my turn?" "no" "okei staring contest then" so we stared at each other and everybody around us was like wtf is happening, idk how but neither of us didnt blink for so long. Es foršajam džekam uzdāvināju pupiņas, viņš staigāja apkārt un visu laiku "i have beans" un tas bija funny, ipaši ņemot vērā, ka mēs runājām angliski. so kamēr man ar german guy bija staring contest viņš vairākas reizes izvilka beans no kabatas un es nespēju nesmieties, un viņs tik nopietns skatās, beigās viņš paskatījās, kas notiek uz galda un zaudēja :DD aa mēs sēdējām bārā, man bija kauns runāt angliski, viņš sāk ritīgi flirtīgi "oh you also have curly hair, its my first time having long hair" es saku "i just wash it before sleep and go with wet hair" viņš kaut ko teica, ka varbūt viņam arī tā jāsāk darīt. PĒctam, kad viņš atvadījās (pirms parādījās atpakaļ) jatutāja kā mani sauc "*vārds* like *angliski*" "yes i know what it means i have friend who is also called *mans vārds* i love your name" utt :D viņš bija sadzēries un tik flirtīgs, honestly, JA viņš būtu jautājis manu nr, būtu devis, diemžēl nejautāja. nu, laikam alkoholam izejot es viņu vairs neuzrunāju. Anyways.

viņš stāstīja, ka agrāk viņš bija agresīvāks, viņu izmeta no kojām, jo bija krimināls. Sāka trakot, jo rimi gašvielas neesot īstas garšvielas un quizā bija jāatpazīst garšvielas tikai pēc smaržas un viņam nesanāca. viņš bija izcila kopija.

kopā aplikuši rokas viens ap otru skaidrā gājām pa ielu 6 cilvēki 1os naktī. tā bija nereāla sajūta, ka iepazīsti cilvēkus un pēc laika jūs jau esat kā labākie darugi. Okei, viņi ar mani ne, vairāk ar vienu no draugu loka. Viņi pēc tam aizbrauca uz vācu džeka dzīvokli otrā pilsētas galā, es diemžēl paliku, jo netiktu atpakaļ uz kojām no turienes, bet yeaah, foršas atmiņas būs, žēl, ka viņi nejautāja manu nr, tad jau visticamāk vairs nekad netiksimies, but it was fun while it lasted.

Atgādinājums sev-gari cilvēki ir maitas.
Vēlviens atgādinājums sev - ja cilvēks ir izskatīgs un pievērš tev uzmanību, viņš vienkārši neko labāku nevar dabūt, jo personība ir pēdējais sūds.
Mana roka blakus viņa izskatās pēc bērna rociņas, biju aizmirsis, ka nepastiepjoties viņu nevar apskaut. Tas bija ļoti neveikli. Mēs neesam draugi, nedari tā, vecīt. Man gribējās kaut man gribētos viņu apskaut, bet man negribējās. Pārāk daudz sūdu bijuši. Vispār viņu satikt bija kļūda. Lai gan tas bija pilnīgi ar personīgām attiecībām nesaistīti, bija jūtams tas "mēs esam pazīstami" vibe. Es gribētu, kaut viņš būtu bijis auksts un tāls nevis draudzīgs. Es viņu noteikt vēl kādu reizi satikšu,jo tagad pie manis ir viņa grāmata un es sevi ienīstu par to. Es biju tikusi pāri jau gadu atpakaļ, bet faking mūsu kopējais draugs ... Labi, pats esmu vainīgs, ne jau man viņš lika rakstīt, tikai iedeva numuru. Ienīstu sevi .

Mentāli studijas ir kļuvušas smagas. Vairs nesatieku ikdienā tos, kurus varbūt varētu jau saukt par draugiem. Ar kursa biedriem nav par ko runāt. Jūtos pat nedaudz atstumts no visa un visiem. Nevaru būt es pats. Varbūt tā bija stulba ideja. Pirmo mēnesi bija tik viegli, priecājos, ka nākošajā dienā sastapšu vēl citus, papļāpāsim, pamācīsimies, uzspēlēsim kārtis, mācīsimies. Tagad es aizbraucu uz mājām un gribas raudāt, kad jābrauc atpakaļ. Šausmīgi negribās vairs. Studijas ir interesantas, bet nespēt iekļauties kursā ir elle. Šeit nav tādu cilvēku, kas būtu līdzīgi man, kā tas bija ar tiem, ko iepazinu. Man vairs nesanāk nebūt introvertam, nepārtraukti jutos nelielā stresā/spriedzē. Braucu atpakaļ un negribu kāpt iekšā autobusā, kāpt ārā no autobusa, doties kaut kur. Varētu pārvākties uz citu valsti. Sākt bomža dzīves veidu. Strādāt kādā fermā . Jebko. Tikai lai nebūtu mentāli smagi. Es gribu kādu ar kuru var parunāt pa īstam un no sirds. Nosēsties viens otram blakus, raudzīties uzlecošajā saulē un runāt plecu pie pleca. diemžēl man nav neviena tāda.

Es jūtos nedaudz slikti, ka izmantoju *insert name*. Bet es pret viņu nejūtu pilnīgi neko. Es negaidu ziņas no viņa un, ja viņš mēģinātu būt tuvāks, es viņu atšūtu, lēnām sāktu ignorēt. Viņš nav tāds, kuram man gribētos pieglausties, apvīt rokas ap kaklu un pasūdzēties cik smaga bija diena. Es ceru, ka viņš nekad nemēģinās kaut kādus "moves" veikt. Es pat negribu, lai kāds mūs publikā ierauga kopā, pat ja mēs vienkārši ēdam. Viņš ir ļoti prasts cilvēks. Nav nekādas saiknes. Varbūt viņš jūt, bet es nejūtu. Es nezinu kāpēc viņš grib tikties, ja es tur 0 effortu ieguldu. Neplānoju neko, nepiedāvāju pavadīt laiku, ļauju viņam katru reizi uzsaukt.

Psihoanalīze rodas uz atvērtām robežām. Kas robežas pazūd, rodas atkarība (toksikas attiecības)

esmu iepazinusi tuvāk jau kādus 6-7 cilvēkus. Ir super nice. Gan no sava, gan cita kursa. Nav vienam jāmaldās pa fakultātes ēku. Vakar vispār bija tik silly moments. Internetā cilvēks nodoksoja informāciju par sevi, es viņam uzrakstīju. vakar uzzināju, ka viņš ies uz to pašu pasākumu, kur es. No sākuma viņa tur nebija, tāpēc domāju, ka samelojies. Nekas, vnk vaiboju ar pazīstamajiem. šis uzraksta pēc stundas, ka ieradies. bet viņš starp tik daudz cilvēkiem un nezinājām kā otrs izskatās, ka man negribas vnk iet klāt un uzrunāt. Tad viņš aizgāja uz blakus telpu, uzrakstīja un es aizgāju, telpa bija tukša, tikai viņš tik awkward. Izgājām ārā. viņš uzpīpēt, es vnk stāvēju blakus. Parunājām, aizgajām atpakaļ pie tiem cilvēkiem ko atnācām uz pasākumu. Pirms prom iešanas pamāju viņam no otra telpas gala :D

atkal par uni - vispār forši, ka ir pazīstamie no citiem kursiem. Vienkārši ej uz nākamo lekciju, ieraugi pazīstamu seju, pasveicini. jūtos kā ekstroverts dažkārt. Gribās pļāpāt, uzsākt sarunas ar citiem, likt otram justies ērti, radīt nesaspringtu gaisotni, noturēt sarunas. es reāli nepazīstu sevi :D Bet izlīst no čaulas ir labi. Ļaut prātam klīst. izteikt savas domas. Es visu laiku baidījos teikt savas domas. Nu, ne viedokli, bet pateikt to, ko gribu pateikt.