D.beidzot atcerējā atnest/aizdot grāmatu par kuru stāstija augustā. Cerams mēs vecgada vakarā nesastrīdēsimies tā, ka es vai viņš vairs negribētu otru savās acīs redzēt. Negribās par to domāt, lai kaut kādi "nepiesauktu", bet pa ceļam no viņa mašīnas līdz dzīvesvietas durvīm pēkšņi šāda doma iešāvās prātā. Ņemot vērā cik bieži mēs sakasamies viņa debīlo "joku" dēļ, kas ir vienkārši uzdirsieni man, par to, cik neglīta esmu. Kāpēc es vispasr viņam adu zeķes uz 2.5 mm adatām? Viņš nav pelnījis. E ir no ļoti mīksta māla.
Rīt atkal uzstājamies.
Rīt atkal uzstājamies.