es · reāli · nezinu...

hey, varbūt kāds zina, kā sauc dziesmu (laikam pat latviešu), kurai pirmās notis ir identiskas pirmajām sekundēm šeit.
vispār, mūzika ir laba štelle

https://www.youtube.com/watch?v=-6sVAget4wA
(es nemaku embed, man nez kāpēc nesanāk)

Piedot sev ir grūtāk nekā piedot citiem. Es vēl neplānoju piedot. Varbūt ajadzētu, bet neplānoju. Varbūt apzināšanās ir solis tuvāk piedošanai? Vispirms, lai piedotu, ir jāaizmirst. Citādi es būšu tur pat, kur biju. Biju izdzēsis tik daudz, bet tagad viss ir atkal ticis izvemts. Mēģinu atcerēties, kā es aizmirsu pirms tam. Taču tas ir tik sen jau, ka esmu aizmirsis. Varbūt pēc gada no šodienas es atskatīšos un vairs neatcerēšos, kā es aizmirsu šo visu. Tā noteikti būs.
Man vajadzēja likties mierā jau sen, tad varbūt viss neliktos tik svaigs. Es uzzināju visu, ko gribēju zināt, taču mieru atbildēs neradu. Pārāk daudz skatu punkti dzirdēti, katrs nākamais iznīcina iepriekšējo un attaisno sevi. Es vairs nezinu kam ticēt. Vislabāk jau laikam būtu neticēt nevienam un aiziet un aizvērt aiz sevis durvis. Lai viss paliek tur, kur tas atrodas un es esmu prom. Noslaucīt katru puteklīti, aizvākt sevi no tās pasaules, notīŗīt savas dubļainās pēdas. Uz ko es maz vēl gaidu vai ceru? Es nezinu.

man paliek pretīgi cenšoties izlasīt savas senākas emocijas. Pat neizlasīju līdz galam visu, ko reiz rakstīju. Aizveru ātri ciet. Laikam jau ir labāk, ja reiz tagad man tas šķiet pārspīlēts. Es gan zinu, ka nebija, tās bija tīras emocijas, bez laika un citu ietekmes. Un tas viss ir drausmīgi. Kā kāda cita rakstīts, bet tas viss ir patiess. Ārā spīdēja saule, es staigāju pa ciematu bez pārtikas veikaliem un raudāju. telefonam bija tikai pāris procenti. Vēders neizturami sāpēja, ka gribējās kliegt. Kaut kā izdevās pārstāt raudāt, atradu autobusa pieturu, bet izlādējās telefons, tā nu es sēdēju, bez iespējas noteikt laiku, un gaidīju autobusu, vēdera sāpēs saliecies.

vispār, visums ir apbrīnojams. Apbrīnojami kā dažādas sakritības, slikti lēmumi, nepatīkami notikumi var aizvest pie kaut kā patīkama. Tas nerada loģiku. Sajaucot desmit pretīgas satāvdaļas, ēdiens mistiski nekļūs garšīgs. Tik daudz reizes tiku pazemots, bet tas viss noveda pie foršu cilvēku iepazīšanu. Bet es sāku apšaubīt šo visu. Kad tik daudzas reizes ir teikts, ka kāds ir briesmīgs, bet kad satiec, tas izrādās jaukākais cilvēks, ko esmu saticis šogad, ir grūti izlemt, kam ticēt. Man arī ir kauns, ka pirms satiku, runāju briesmīgas lietas par kādu, kuru nepazīstu un kurš pret mani ir bijis tikai jauks (es vismaz tā ceru). Es biju 100% pārliecināts, ka zinu kāpēc viņš gribēja satikties. Biju izdarījis secinājumus, saskatījis "pavedienus" un pat jutos dusmīgs par uzdrošināšanos tik ļauni izjokot. Gribēju no savas puses uztaisīt mazo izjokošanu, nejaucību. Vienvārdsakot, biju gatavs uz ļaunāko. Pat 30 minūtes vēlāk domāju "nu, kur ir joks? cik man vēl ilgi jāgaida". Varbūt pat bija neliela vilšanās, ka man neizrādījās esam taisnība un man nav iemesla izspēlēt kādu joku. Jūtos arī nedaudz slikti par to, ko teicu, pirms viņu pazinu. Diena bija veiksmīga, netiku piečakarēts un beigās pat pavadīju ilgāku laiku nekā sākotnēji biju domājis. Es gan neizprotu, kāpēc es meloju par sevi? It kā jau lietas par kurām es meloju bija sīkumi, bet kāpēc melot par sīkumiem? Viņš bija tik atklāts, sirsnīgs, uzturēja sarunu (es biju tik nepieklājīgs, pat necentos uzturēt), uzdeva jautājumus, stāstīja par sevi, bet es meloju. Varbūt, lai izklausītos foršāks nekā patiesībā esmu? Man ir kauns. Ja viņš zinātu, cik nepatīkams es esmu patiesībā.

Nē, es maldos. Tagad apdomājot, viņš nav jauks. Viņš ir neīsts. komplimentē tik bieži, ka izklausās pēc glaimiem. Nafig es vispār piekritu satikties. Tagad jāizdomā būs kā atkratīties, ja vēl kādu reizi piedāvās tikties. Kas ir liels JA. jo es apšaubu, atvadoties gan runājām, ka nebūtu problēmu vēlreiz tikties un bija forši, bet, nē. Tas neesmu es. Man nevajadzēja braukt. Tas arī ir pārāk ļoti ārpus manas komforta zonas. Maniem uzskatiem. Es nezinu, ko es cerēju. Ka mēs satiksimies un mistiski būsim draugi? Ka tas neatgādinās par seniem notikumiem? idfk

Tas ir tik skumji, kad cilvēks, kuru pazini padsmit gadus kļūst par svešinieku. nekādi apsveikumi svētkos, nekādas ziņas. NEKAS. Ja mēs satiktos nejauši uz ielas, vai mēs maz apstātos, lai parunātos, vai ātri tikai pateiktu "čau"? Mēs maz apskautos? Runātu par jaunumiem dzīvē? Mēs vēl kādu reizi labi pavadīsim laiku? Droši vien, ka vairs nē. Simetiem bildes telefonā. Atmiņas. Bildes foto albumā un pie sienas. Bet mēs neesam nekas vairāk par svešiniekiem, kuri kopā pavadīja kādu laiku. Mums nebūtu par ko runāt, pat ja satiktos. Viņš pat vairs neatceras ne manu dzimšanas dienu, ne vārda dienu. Gan jau ar laiku kļūs labāk. Pagaidām iešapās naktīs.

Es apzinos, ka man vairs nav draugu. Neviena paša. Un šoreiz pa īstam. Tas ir tik faking vientuļi, jo īpaši tāpēc, ka arī no ģimenes neviens nav draudzīgs. Esmu es. Viens pats. Aukstā pasaulē. Man nav faking neviena cilvēka ar kuru es tiktos, labi pavadītu laiku vai vismaz čatotu. Tas ir tik smacējoši un grūti izvilkt katru nākamo dienu. JO nav jau naviena, kas pamanītu manu pazušanu. Es varētu nebūt un neviens pat neieverotu. Jūtos kā vienīgais cilvēks visā pasaulē. Kāda jēga ir celties no rīta? Iet gulēt vakarā? Kāda jēga ir dzīvot? Elpot? Ēst? Pēdējās sarakstes visos soc tīklos ar "draugiem" ir vairāk nekā pusgadu vecas, no citiem pat pēdējās ziņas ir 2021. Tur vairs nav jēga censties ko glābt. Es esmu garlaicīgs. Man nav nekā kopīga ar nevienu. Esmu nolemts sapūt nebūtībā.

Man pietrūkst cilvēki, kuri neeksistē. Izskats, balss ir tie paši, bet persona neeksistē.

agrāk es šeit rakstīju, lai izliktu savas sajūtas, dusmas uz pasauli, riebumu pret sevi. Jūtu, ka pēdējā laikā man vairs neparasās. Ir iestājies tukšums, kas man riebjas vēl vairāk. Man gribas sakāpinātas emocijas, pat ja tas ir naids. Es jūtos tik mierīgi. Rakstīšanai tas neder, lai rakstītu vajag dzinuli. Ja nav kaut kā, kas iekšā sakrājies un raujas laukā, tad nekas labs nerakstās. Jau tagad jūtu, ka piespiežu sevi un neiet tik raiti un skaisti, kā agrāk. Tas rada nepatīkamu sajūtu, zūd pacietība, gribu nomest malā datoru, bet esmu nosolījies sev beidzot kaut ko uzrakstīt. Jau sen mani raksti vairs nav īsti nekur liekami.

man pēkšņi ir radies spēks sevi piespiest mazgāt, kārtot, tīrīt, ievērot elementāru higēnu. Manas istabas grīda ir tik tīra, ka varu staigāt baltās zeķītēs. Toties rakstīt es nespēju, pārāk maz pacietības.

vēl, protams, pašcenzūra. to, kas patiešām grauž es šeit nevaru rakstīt, jo neesmu pārliecināts, ka psihi cilvēki pus gadu vēlāk nestalko manu pilnīgi bezjēdzīgo blogu, kas ir miskaste no maniem ikdienas notikumiem.

Tātad, turpinot. Es savā prātā radu citādas personības cilvēkiem. Nē, ne gluži radu. Akli neredzu cauri. Ieraugu skaisto un ignorēju pārējo. Kā, piemēram, ignorēju to, ka, izrādās cilvēks ar kuru runāju ir pretējs dzimums nekā es domāju. Galvā uzbūvēju stikla pilis ar gaisa dārziem, ieslīdēju dm'os un tad izlikos, ka nemaz neesmu šokēts par to. Nu labi, par laimi pārāk sevi neapkaunoju. Bet personība galvā tik ātri nepazūd. Um vilšanās. (nē, man šodien ne pa visam nesanāk rakstīt, vārdi netek gludi, bet liekas, kā piespiedu kārtā izvemti). Es izveidoju personības, kas ir jaukas, siltas, jautras un unikālas, un tad naktīs raudu par to, ka patiesība ir skarba un tāda cilvēka nemaz neeksistē. Es nekad nerunāšu, nepavadīšu laiku ar šo personu, kas ir tikai manā galvā. Uz zemes nemaz nav tāda cilvēka, precīzi tāda, kādu es izveidoju savā prātā. Un tad rodas iekšējs nemiers, kad ieraugi to, kuram piedēvēji šo personību, bet tas nemaz nav tas pats cilvēks. Tā ir tikai ārējā čaula manai fantāzijai. Nē, es nepareizi izsakos. Cilvēki maldina un izliekas labāki nekā ir patiesībā. Noslēpj savus skeletus un saka, ka viņiem tādu nemaz nav. Izliekas tik atklāti, ka es noticu. Un tad, kad ĪSTĀ UN SKARBĀ PATIESĪBA iznāk gaismā, es nespēju pieņemt, ka rieksta čaula ir pārsista, bet vidū nav kodola, tas ir sapuvis vēl pirms paspēja izveidoties. Nekad šads cilvēks nav eksistējis. Vai labāk būtu bijis nezināt patiesību. Tagad, kad es zinu, tad, protams, es uzskatu, ka šādi ir labāk. Bet pirms tam? pirms tam man nebija iemesla to apšaubīt. Kamēr patiesību nezina, timēr labāk ir nezināt. Tiklīdz kaut mazākais pavediens parādas gaismā, labāk ir uzzināt visu.

diivains noskaņojums. mierigi, gandrīz vai tukši, bet skumji, vientuļi. paspēlēju mini games pirms kada laiciņa, izsmējos. Tagad tā, ahhh. sarežģīti. gribētu būt mentāli stabilāks.
bija atnākuši radi, bija brīdi labi, bet tad sākās panikas lēkme, kniebu sev delnā, lai nezaudētu saikni ar realitāti, jo viss kļuva tāls. jutos tā, ka sēzu starp svešiniekiem, kad mani neredz. Baigi biedējoši bija. It kā es tur esmu, bet neesmu. Nez, kas vēl manās samdzenēs triggero kaut ko.

ziemassvētki ir šausmīgi depresīvi, aptuveni, kā valentīndiena, bet pus decembra garumā. Gribas izbraukt no mājas, sēdēt pie jūras, dzert karstu tēju no termosa, nosalt, un tad doties uz tuvāko kaafenīcu sildīties. Vienkārši izbaudīt aukstumu nevis čīkstēt par to. Diemžēl citiem tādas idejas liekas debīlas un vienam negribas, nav tā atmosfēra. Eh. Nespēju iefiltrēties, uzlikt "sakrīga" cilvēka masku, neatšķirties no citiem. varbut ar laiku

vēl kaut kāda paranoja, ka visi par mani domā to sliktāko tāpēc izvairās, jo reāli visi draugi pazuduši

domāju par to, ka varbūt esmu borderline, parakņājos diezgan daudz, principā 85% simptomu saskan.

mani ir viegli emocionāli iespaidot, ir emociju viļņi, kad jūtos, ka sanarkojies no labsajūtas sīkumu dēļ (garšīgs ēdiens, skaists daba skats, labi laikapstākļi u.c.) un pusstundu vēlāk jūtos kā sūds, mani viegli aizvainot, sāku strīdus, pēctam nožēloju, dazkārt liekas, ka teikto/darīto ir darījis kāds cits cilvēks nevis es. arī problēmas ar identitāti. Esmu mēģinājis daudz dažādus hobijus, nevienu no tiem neizkopis. Manas vērtības ātri mainās, visu laiku gribu kaut ko izmainīt sevī. Es pat neesmu pārliecināts par savu dzimuma identitāti un seksualitāti. Man likās, ka esmu hetroseksuālis, tad kādu brīdi, ka biseksuālis, tagad vispār šķiet, ka īsti pretējais dzimums nekad nav "pievilcis", es vienkārši biju emocionāli atkarīgs, pārlieku pieķēries tiem, pret kuriem man likās, ka ir jūtas.
Man riebjas nekonkrētums, man vajag būt pārlicinātam par visu. Kā arī man dažkār sāk kaitināt itin viss. Pat lietas, kuras es vienmēr dievienu.

šeit aiziet tas punkts, ka borderline cilvēki pieķeras ātri un negrib tikt atstumti. Kad biju sīks (9 gadi un uz augšu), es izlikos, ka man nav iebildumu pret mātes vīru, jo ievēroju, ka viņai patīk, ja mēs labi saprotamies un man bija bail, ka citādi viņa mani aizstās. Viņš kaitināja un apcēla mani, bet viņa teica, ka viņš tikai jokojas, tāpēc es izlikos, ka man ir smieklīgi, lai gan citreiz viņa joki bija pat fiziski nedaudz sāpīgi. Man riebās apskāvieni, un viņš mani spieda šausmīgi cieši, ka es knapi paelpot varēju, un es klusēju un gāju samīļot, jo māte priecājas, cik mēs labi saprotamies. Mēdzu ierāpties gultā starp viņiem un skatīties televizoru, kad braucu ciemos, jo negribēju atteikt, kad mani sauca. kad viņiem piedzima kopējs bērns, viņš sāka mani ignorēt un es centos darīt visu, lai tikai izpatiktu. Arī vēl gadu atpakaļ es gribēju izpatikt, centos darīt visu, lai kaut vai "čau " man pateiktu, bet tas nelīdzēja.

Arī esot ar draugiem es dažkārt darīju lietas, kas man nepatīk, bet tas varbūt nebija tik ļoti izteikti. Kad man liekas, ka mani atgrūdīs, es sāku rakstīt teikt, ko es izdarīju nepareizi, kāpēc es vairs nepatīku. Ar savu "labāko draugu", kuru draudzība ilga tikai pāris mēnešus, gan es ļoti centos, lai mani neatgrūztu, long story short, pāris mēnešus vēlāk mani atgrūda un vairs nekad nerakstīja. Mēdzu braukt ciemos, cik vien bieži varu, neiebildu, vienīgās reizes, kad es iebildu, bija, kad vēlējos dzirdēt, ka es vēl rūpu un ka manus iebildumus respektēs. Viņš gan mēdza manipulēt, bet es ļāvos manipulācijai. Manas sajūtas parasti bija, ka viņš ir vai nu jaukākais cilvēks uz zemes, vai riebīgākais. vidusceļa nebija. Pašlaik man šķiet, ka viņš bija ļoti jauks un varbūt es visu sačakarēju. nuu, bet arī es nemācēju atbildēt uz viņa jaukuma izpaudumies, jo, lai arī man gribās, ka man piedirš pilnas ausis ar to, ka es esmu milākā persona, un, ka nevēlas nekad mani pazaudēt un esmu īpašs, es nespēju atbildēt neko pretī, jo es vienkārši pieķēros, nebija iemesla kāpēc. Man vienkārši vajag, lai kāds mani novērtētu, lai diena būtu izdevusies.
vēl šogad tiekoties ar citu cilvēku, kuram arī pārlieku pieķēros, lai gan man viņš riebās un bija pilnīgi 0 jauks salīdzinot ar "labāko draugu" , es ļāvu, lai mani ņurca, kā kaķi, izlikos, ka man patīk tikai, lai mani neatstumtu, jo brīžos, kad iebildu, tad viņš likās aizvainots un man likās, ka vienīgais veids, kā likt, lai es viņam patīku ir neiebilst, sākotnēji par viņa teikto, kas man riebās, vēlāk darbībām, jo viņa acīs manai personībai nebija vērtības, tāpēc ļāvos būt spēļmantiņa. Cits manā vietā jau sen būtu pārstājis kontaktu, bet es nespēju. vientulībā jūtos vēl sliktāk nekā tad, ja mani manipulē. Burtiski biju atkarīga no sniegtās uzmanības.
vēl nesen pieķēros nedaudz(tiešām nedaudz) cilvēkam, overshearoju un tagad viņš apdirš mani un izplata man informāciju un manis teikto internetā. Bet, cmon, vismaz varēja stāstīt tā, kā bija, nevis pārveidot un pārspīlēt, ievilkt citus cilvēkus un piedomāt klāt veselu čupu melu. Nesaprotu vispār, kā man oktobra beigās viņš vēl likās foršs cilvēks, viņš ir reāli pretīgs egoists, slims, un to saku, ne tikai es.
pašlaik cenšos nepieķerties nevienam, lai neuztaisītu vēlvienu tādu pašu situāciju, kā visas iepriekšējās. Bet nuuu... Esmu uz robežas. Ja tas, kuram tagad pusnakts skumjas stundās rakstu, tagad piedāvātu satikties, es piekristu un gan jau pieķertos, lol.

teksts no testiņa intenetā, izdzēsu tikai vienu teikumu, kas neatbilda man, pārējais ideāli sakrīt. Es esmu mentāli slims?
Borderline
Your test scores suggest that your personality style entails: Intense, shifting, and variable moods which seem to be only marginally related to outside events. Your emotional life is inherently unstable and may lash out in any direction (joy, exuberance, anger, anxiety, or euphoria) seemingly without warning. Because of your emotional instability, you dread separation and crave for someone close to you to assuage your fears and help you feel secure. However, it is no easy task being your retainer, as love may give way to anger and hate at a moment's notice. You most likely have a pattern of desperately trying to assert yourself before collapsing back into dependency and feelings of shame. Since you lack an inner defining core, you also have a hard time learning from setbacks, and you may fall prey to the same mistake many times over. A recurring feature of your life may be that you keep exhibiting poor judgment and lack of foresight, even though "you should know better by now." However, the root of your plight is not stupidity or malevolence, but your inherent instability and weakly developed sense of self.

lol, nu ja, pulkstens viens, tāpēc šitas grauž. okei, tas laikam šodienai viss. nevarēšu aizmigts vēl 2 stundas, jo sacakarēts miega grafiks, bet arlabunakti. (akd man tik kaitinošš rakstīšanas stils te izklausās, wtf, nespēju pat pārlasīt otreiz)

šodien uzcepu vafeles un iztīriju pagalmu un iebraucamo ceļu no sniega (atkal)

tagad iekritu kaut kādā worm hole testiņu mājaslapā "borderline spectrum test" saka, ka "Your borderline symptoms are high." un sadaļa "fear of Abandonment" ir 100%, haha, nee, nemaz nemaz nebiju to ievērojis, jūs ko (kad tu to ieraugi interneta testiņā, kas nav 100% akurāts, tad ir dibenā(obv šos rezultātus nevajadzētu redzēt cilvēkam ar ko es čatoju)). Aaa un no wednesday varoņiem es esmu Xavier. Kaut kā tā.

cerams šitāds sniedziņš saglabāsies līdz ziemassvētkiem

domas, kas neliek mieru pus trijos naktī

vispār gribēju laicīgi aiziet gulēt, bet miera režīma ir pamatīgi "sapists" plusā vēl mesidži nāk un visu laiku galva pilna dažādu domu.
baigais izmisums, ka esmu iesprūdis te un nāksies visu mūžu šeit nodzīvot, un tīņa gadi pagājuši, nekas īpašs nekad nav noticis, nekas tāds, ko atcerēties. arī draugu nav un jaunus neiepazīstu šajā nekurienē. vecos nesatieku, jo resursi trūkst, kā arī pārmetumus saņemu, ka izkustos ārā no mājas.
Mana pieredze komunikācijā ar citiem = 0, esmu mentāli nesatabils, kas padara mani par viegli manipulējamu un pierunājamu. Nezinu, kas ir normāli un, kas nav, tāpēc esmu viegls mērķis narcisistiem un citādiem nejauceņiem, kurus pārējā sabiedrība nepieņem. Mani ir viegli izmantot, jo es uztraucos, ka mani atsutums, tāpēc esmu gatavs darīt visu, lai nezaudētu sniegto uzmanību. Mana vājība ir pat vismazākās jaukuma izpausmes no citiem. Vēl jo vairāk no nedaudz vecākiem cilvēkiem, kas māk sakarīgi izteikt savas domas, taču uztraucos, ka viņu acīs esmu jauns un stulbs (patiesībā tas būtu dīvaini, ka gandīz desmit gadus vecākiem cilvēkiem šķiet ok tikties ar mani, ņemot vērā, ka izskatos krietni jaunāks nekā esmu). vēl visam plusā es pārlieku ātri un cieši pieķeros cilvēkiem un nelaižu vaļā. Tas ir kā atrast krāsainus stikliņus, paņemt pilnas saujas ar tiem un turēt cieši, bet jo vairāk sažņaudz, jo vairāk sāp, bet atlaist vaļā nozīmētu ļaut tiem izslīdēt no rokām un nokrist zemē. Ar pirkstiem nav iespējams tos aptvert, tāpēc tiklīdz tie sāk slīdēt laukā, es sažņaudzu ciešāk un sāp vēl vairāk. Un tad tie izkrīt un es pamanu, ka tie bija tikai krāsaini stikliņi, tagad tie vēl ir ar manām asinīm un es pretīgumā aizgriežu galvu uz otru pusi. Taču paiet kāds laiciņš, jūra pakāpjas augstāk, noskalo no tiem asinis, un, saslapināti ar ūdeni, tie saulē vizuļo. Un es atkal sagrābjos pilnas saujas ar tiem. Vai arī-ja reiz es izlemju doties tālāk, pēc pāris kilometriem atkal kaudzīte ar stikliņiem mētājas krastā, un es atkal lasu tos pa vienam un turu ar abām rokām. Kabatas jau ir pilnas ar akmeņiem, tur tiem nav vietas.

ak vai. nogāju no domas. kaut kāds haoss. Nu jā. gribēju šodien aiziet laicīgi gulēt. Tūlīt jau tlīs. Laikam jāpieliek punkts.

labu nakti

uznāca pusnakts deprešsn un izmisums.
skumīgi, vientuļi. iekšējas dusmas. nezinu īsti, kā veselīgi tik galā ar šīm emocijāsm, jo arī rakstīsana nelīdz.

ienīstu šis īsās dienas, visi mani spēki ir izsmelti. Kādu brīdi likās, ka viss ir okei, un tagad es kārtējo reizi paslīdēju un nokritu uz zemes. Ziemai plus ir, ka tu vari staigāt ar džemperiem 24/7 un tas ir pilnīgi normāli. Vientulība ir mokoša. Ir tik mokoši būt vienam ar savām domām, slīkt tajās un bez neviena, kuram kliegt pēc palīdzības.

manām smadzenēm patīk taisīt trikus. Piemēram, pašlaik tās ir izdomājušas, ka vairs neizdalīs seratonīnu. Vispār. Jau ilgi tā. Mans miega režīms ir sačakarēts un es visu laiku gribu ēst, lai aizpildītu tukušumus. "Zems serotonīna līmenis organismā ietekmē atmiņas un garastāvokļa pasliktināšanos, kas var izraisīt tādus simptomus kā apgrūtināta aizmigšana, zems pašnovērtējums, uztraukums, agresija un pastiprināta tieksme pēc saldumiem."
Vakar tās izdomāja uztaisīt mentālo sabrukumu, kamēr es skatījos seriālu. Kadrs bija pat bērniem draudzīgs, nebija iemesla tām izdomāt tā reaģēt. Bet tās ieslēdz kaut kādu "tu esi nožēlojams, normālie tā nedara" režīmu, kurā pārmeta man un lika sekundes simdaļā raudāt un panikot vienos naktī. Un tad es nejauši aizsēdējos pie laptopa līdz pus trijiem naktī.

Es gribētu būt normāli funkcionējošs cilvēks. Ar siltu ģimeni un radiem. Pāris draugiem. Kaut ko īstu šajā nolādētajā pasaulē. Mammu, kura vismaz uz svētkiem uzzvana, nevis sūta sms. Someone who cares. Tā vietā man ir sviesta ciba, kurā sevi apkaunoju un ceru, ka pazīstamie nelasa.

Es mēģinu atbalstīt cilvēku, kuram grūti, kamēr slīkstu savās problēmās. Ak vai, kāpēc mentāli nestabili, garlaicīgi cilvēki pievelk mentāli nestabilus, garlaicīgus cilvēkus.

Šodien izlaidu līkumu ar distancenēm, izskatās, ka rīt sniegs būs nokusis. Nokritu tikai vienu reizi, kas ir apbrīnojami, zinot cik tizls es esmu.

Noskatījos seriālu "Wednesday". !spoileri!
Tik negaidītas beigas, nemūžam neiedomājos, ka viņš vainīgs. Patika. Tiešām viens no retajiem seriāliem, kurš ir populārs, tāpēc, ka ir oriģināls un unikāls, nevis tāpēc, ka to noskatīties ir stilīgi. Bet tas džekinjs likās tik jauks un bailīgs, un man nekad nebija aizdomas uz viņu. Smieklīgāk būtu bijis, ja Trešdienas vīzija būtu izrādījusies maldīga (seriālā vairākas reizes pirms tam viņai teica, ka vīzījām nevar ticēt, tās bieži ir neprecīzas, bet viņai visas 100% bija precīzas) . īsumā - viņa noskūpstīja džeku un redzēja vīziju, ka viņš pāris dienas atpakaļ nogalināja viņas psiholoģi. Un tad viņa izskrien no kafejnīcas, ar draugiem sagūsta viņu un grib viņu spīdzināt, lai viņš pārvēršas par monstru viņas klātbūtnā, un viņai ir pierādījumi, bet viņas draugi viņu nosūdz un nekas neizdodas. Šeit prasījās plot twist, ka vīzija bija neparecīza. muhahahahā. Ne, nu labi, bija izcili, ko tādu negaidīju. Ļoti ceru, ka netflix uztaisīs otro sezonu !!!! Baigi labs seriāls ir "anne with an e", bet netflix pārpirka no sākotnējās filmu studijas un tad nepabeidza, neuzfilmēja pēdējās sezonas, jo nebija pietiekami labi reitingi. Murgs.
Ak vai, manas domas šodien ir tik haotiskas, es nezinu, ko es vispār sākotnēji te gribēju pateikt, bet ņemiet par labu!

šodien (nu jau vakar) izlīdu mazu pastaigu ar suni. Atsvēdzinoši. Prāts likās kādu brīdi nedaudz asāks, kā arī, man noder vairāk kustības, citādi galīgi noresnēšu. debesis bija skaistas, gandrīz raudāt gribējās, cik burvīgi. Es tikai nesajēdzu, kā mans mazais nedaudz-virs-potītes-augstuma suns spēj sevī uzglabāt tik daudz urīnā, lai apčurātu katru kupenu. NU tiešām KATRU. Maģija.

the urges to cut bangs again...

Manuprāt, gads un viens mēnesis ir diezgan labs streak nedarot saviem matiem drastiskas izmaiņas. Es pat nezinu, kāpēc to daru. Varbūt man gribas kaut ko noteiktu, kaut ko ko es varu kontolēt, kas nav nepastāvīgs no pilnīgi neatkarīgiem apstākļiem, ko es nevaru ietekmēt. Ar matiem es pats varu noteikt, nekas cits to neiespaido un varu justies kā cits cilvēks. Tā teikt, aizmirst visu, kas bijis ar iepriekšējo matu griezumu un sākt jaunu ēru. Man gan diezgan patīk tagadējie mati. Nespēju izlemt starp zēngalviņas nogriešanu vai audzēt atkal garus. Vēlēšanās tos izmainīt ir stiprāka par "izskatīties labi". Man gan nedaudz uztrauc, ka varbūt nogriezīšu šķībi vai tizli, bet who cares. Iet pie friziera prasa pārāk daudz resursus un būt sabiedriski funkcionējošam cilvēkam. Es nespēju parunāt, lai izstāstītu, ko vēlos. un , uhhhhh, tie small talk ar svešu cilvēku. Pārāk daudz, mana mentālā kapicalitāte nav tik liela.

Es zinu, ka viss iet galīgi grīstē jau labi sen, bet līdz šim varēju kontrolēt sevi un neļauties vēlēšanai nodzīt visus matus un 0, bet pēdējā nedēļā šī vēlēšanās ir nepārvarama. Skatos pie spoguļa un skumstu, ka man nevar būt visas frizūras vienlaicīgi. Varbūt pie vainas ir īsās dienas. Ziemas depresija. Bet jūtu, ka domino kauliņie viens pēc otra krīt, un es neredzu, ka tie tuvākā laikā varētu vēl tik apstādināti.

Es cenšos radīt ilūzīju, ka viss ir okei, čatojot ar svešiniekiem internetā un atlikušo laiku pavadot neveselīgi lielu daudzumu dienas skatoties YouTubi vai seriālus. Varbūt derētu atsākt ģitāru, vismaz lietderīgi pavadīts laiks? Bet īsti nezinu ar ko, lai sāk, motivācijas arī nav.

Enīvejs, atradu to tēju sietiņu, kur vidū ieliek tēju un iemet krūzītē, super parocīgs. Tikai visas manas beramās tējas ir 3 veidu melnās tējas. Jāatrod kāda garšīga, kas nav melnā, garšas daudzveidībai, bet negribas nopirkt sūdīgu, jo tā vienkārši sapūtu plauktā.

00.00 (neplānoti)

šodien taču pirmā advente, vispār nekādas Ziemassvētku sajūtas. Vakar rimi gribēju nopirkt brīnumsvecītes, stulba kasiere pagadījās, nepārdeva, jo nevarēju dokumentus uzrādīt, nebija līdzi, lai gan pilngadība jau sen klāt. Tas bija tāds wtf.

Jo ilgāk ilgst ziema, jo vairāk man pietrūkst pavasara. Tieši pavasara siltuma, nevis vasaras tveices. Man ļoti patīk ziema, nespēju sagaidīt ledu, bet sirds vēlas maiju. Pietrūkst dzīvē kaut kā jauka un mīļa. Viss liekas auksts, akmeņains, klinšains, milzīgi plašumi bez neviena paša cilvēka. JŪtos izolēts no pārējās sabiedrības. Neesmu devies ārpus mājas kopš oktobra sākuma. Cik ir limits, ko cilvēks spēj izturēt bez socializēšanās? Man nav draugu ar kuriem tikties, nav arī naudas. Es sapūstu tālu ziemeļos. Sasalstu. Pazūdu uz mūžiem. Neko nekad tā arī nesasniedzis.

skatījos latest posts, tur izlecis vārds "swimpis". diez vai tas ir tas pat, kas no "tārpu tējas", kura neizlasīta mētājas istabā, jo katrs teikums sākas un beidzas pilnīgi citā tēmā. neatceros gan, ko swimpis tur darīja, bet tā visa grāmata bija diezgan sižofrēniska, grūti sakoncentrēties un atcerēties, kas bija rakstīts iepriekš. satori kritikas raksts lika domāt, ka lasīšu ko tiešām dižu un unikālu. Nu unikāla ir tiešām. Bet ne tā kā biju iedomājies. Un šis viss lika atcerēties, ka grāmata nemaz nepieder man un sigulda ir baigi nice. nez, vai starpīpašnieks jebkad interesēsies to dabūt atpakaļ. stabili, ka nē. interesanti cik īsā laikā divi cilvēki var kļūt pilnīgi svešinieki, kuri uz ielas paietu viens otram garām pat nesasveicinājušies. Bet galu galā šādi ir labi, jo viss bija viltots, es neesmu pat uz pusi tik unikāls, kā "tārpu tēja" un komplimenti bija tikai manipulācijai.

sviestu ciba ir kā reklāmu bukleti, kurus īsti neviens nelasa, vismaz neviens, kas ir tavā vecumā. tajā pašā laika - visi kuri vēlas var lasīt, ka arī tiem kam ir laba atmiņa var atcerēties, ka man reiz bija blogs, kur es rakstīju savus murgojumus, bet vai kāds gribēs pačekot un palasīt, kas jauns uzrakstīts? apšaubu,
kamēr nav pierādījies pretējais, šis ir mans stūrītis, slepenā dienasgrāmata, kurā izgāžu savu smadzeņu saturu, ko īstenībā pat nevajadzētu nevienam lasīt un man būtu kauns, ja tomēr kāds paziņa lasītu.

anyways, derētu noskatīties vienu epizodi un doties gulēt. sniegs ir tik labs, dievinu.

Izrādās, ka pareizi esot karodziņu piespraust ar galiem uz leju.

Sveicieni Valsts SVētkos!

es gribu īstu filmu vakaru. tādu ar visiem draņķīgākajiem našķiem un draudzenēm, kas nevietā komentē.
draudzenes arī gribētos, lai vispār to var nosaukt par filmu vakaru

vismaz skaistas debesis šovakar

vakar bija labi. pa ilgiem laikiem. uzcepu pankūkas, kārtoju, vaiboju pie spotify mūzikas un jutos pilnīga. vakarā pat iegāju dušā.
šodien ir pilnīgs pretstats. sēžu, asaras birst, enerģijas nav, pat nespēju piespiest sevi pasmaidīt. galva ir smaga un gluži kā piebāsta ar smiltīm.

es sev reiz nosolījos izdzēst sviestu cibu un šeit vairs nečīkstēt, jo ja labi grib, kāds pazīstams var mani atpazīt, bet te nu es esmu. Vēl dažas dienas un viss blogs būtu neatgriezeniski dzēsts, bet es esmu atpakaļ un man atkal gribas pačīkstēt cibā.

Vispār, man likās, ka nu nedēļai vajadzētu būt pietiekami, lai dusmas mazinātos un dzīve ietu uz priekšu. Dusmas, protams, vairāk uz sevi. Kāpēc? jo esmu vāja. Varēju piecelties, pateikt, nē, vecīt, ja tu savas rokas nemāki nebāzt it visur, tad es tinos prom. Tā vietā es turpināju gulēt un tikai bīdīju nost viņa roku un teicu, lai tur neliek. Kurš vainīgs? Es, jo pietiekami neparādīju savu nostāju? Es nezinu. Es tagad nevaru saprast, kāpēc tik mierīga biju un nesadevu viņam, vismaz verbāli, pa tāsi. Es teicu, ka man nepatīk, bet varbūt nebija pietiekami uzstājīgi? Viņš izmantoja to, ka man trūks pieredzes komunicēt ar cilvēkiem, esmu kautrīga, fiziski vāja - viņš pavisam viegli aizbīdīja manu roku prom, kad neļāvu viņam likt savu visur, kur viņš vēlējās.

Nobloķēju viņu soc tīklā, kuru izmantojām, lai čatotu. Nav mēģinājis ne sms sūtīt, ne runāt brīdī, kad biju vc runāt, visu to laiku viņš nosēdēja klusējot.Tas man kaitina vēl vairāk, jo ir tikai kārtējais apstiprinājums, ka es viņam neko nenozīmēju. Pilnīgi neko. Es iegāju voice chat ar domu, ka nu exposošu viņu visiem tur klātesošajiem, bet nospļāvos, nafig? Dažkārt uznāk vēlme discord serverī, kur mēs abi esam iztsāstīt visu, kas notika, bet ko tas dos? pārējiem cilvēkiem tikai liktos, ka es gribu drāmu, tikai padarītu sev visu sliktāku, ne viņam. Vēlpietam nekas tāds jau arī nenotika, viņš tikai apgrābstīja mani vietās, kur lūdzu neaiztikt. Tas nav pasaules gals.

Laikam mani vairāk nokaitina tas, ka es tajā momentā neko nedarīju un, ka cilvēks, kuram uzticējos vairāk nekā citiem izrādījās esam vienkārši average nogribejies discord mods. man pat, godīgi sakot, ir kauns par to visu. Pati vien esmu vainīga. Kauns, ka nepretojos pietiekami, kauns, ka vispār aizbraucu ciemos, jo kurš man lika tur līst. Gan jau ja viņš būtu atvainojies, es būtu piedevusi. "nē wtf tu nevari piedot ko tādu". Kāpēc ne? man citu draugu nav."nu bet cmon, robežai jābūt". Tagad gan ir par vēlu es sev saku, bet nespēju izdzēst čatus un visas liecības,ka mēs jebkad bijām draugi. Vajadzētu izdzēst čatus, izdzēst numuru, visu itin visu izdzēst, izmest. Bet es nespēju, jo daļa manis cer, ka viņš lūgs piedošanu. Tas ir stulbi, bet es tagad jūtos tik vientuļi, jo man nav citu draugu. :(