es brīžiem domāju... kas bija tas, kurš bija tas punkts. sēdēju vilcienā un kaut kā domas aizgāja līdz tam.
saule spīdēja tik jauki, ja vien es varētu vēlreiz noķert to sajūtu.
to atmosfēru, kad vasarā sauļojies tvaicē, bet ne pārāk lielā tvaicē.
sajust salūtu, ļauties viļņiem, nedomāt par to.
ļauties straumei, doties tur, kur tā tevi aiznesīs. bet ja nepatīk gala punkts, var vienmēr vainot straumi un doties atpakaļ. pilnīgi paļauties uz straumi, nolaisties upes dibenā un ļaut lai tā tevi ietver sevī. jo tu zini, ka tā atlaidīs vaļā. dzert un dzert un būt izslāpušam. dzert no upes bezgalīgi, censties remdēt slāpes tajā. Slēpt pieraudāto seju tās ūdeņos. Sēdēt tai blakus un nesacīt ne vārda.
bet tajā visā slēpjas kāds izmisums. Izmisums par savu nožēlojamo dzīvi. Upe ir glābiņš no šīs dzīves. Upe BIJA glābiņš. Tagad tās vairs nav. Tagad ir cita upe. Daudz dziļāka, platāka un spēcīgāka. Šo es vēl nepazīstu. Vēl neesmu ne reizi iebridusi tās ūdeņos. Man ir bail, ka tā mani nepieņems. izstums krastā vai arī paraus atvarā. es eju tai garām, no malas vēroju to. Man tā ir UPE. es tai esmu tikai garāmgājējs. Tā iedveš manī bijību. Tās dziļums rada uzticību, ka tā karstās vasarās nepārvērtīsies strautiņos, kā tas bija ar manu upi. Mana upe palika tur. Tā man nesekoja-tai nepietika ūdeņu. pārāk bieži tā mani pievīla, kad saule karsēja visavairāk, ka es tai neziedoju daļu savu asiņu, lai tā varētu sekot man. Tik sekla tā bija.
Kad pēdejoreizi biju pie , nu jau vairs ne savas, upes, tā izlikās mani nepazīstam un čaloja mežam. Tā apvainojās, ka neatdevu sevi tai, ka neupurējos, ka nepaliku pie viņas. Es stāvēju tai līdzās un nolūkojos tajā, bet tā bija krastā sasviedusi žagaru un lapu kaudzes, lai es tīrām kājam netiktu tai klāt. Es arī negāju. Skatījos, apskatījos kā tajā atspoguļojas mežs un devos atpakaļ. Man nevajag tādu upi, kas bēg prom no manis. Tik daudz stāstiem bijām apmainījušies. Bet tagad tā man klusē.
šai upei es neesmu nekas. Tā varbūt kādreiz pamāj, viļņa galam novizuļojot, bet tā stāsta savu stāstu citiem. Tai ir tik daudz klausītāju, ka es esmu lieks. ja tā padomā, varbūt tas mājiens nemaz nebija man.
es vairs nevaru atgriezties. Mana upe mani vairs negaida. neviens mani tur negaida. Es maldos un nogriežos nepareizajās ielās, apmetu lieku līkumu. Man nav sava iekšējā kompasa. Mājās bija labi.Es vadījos pēc upes. Tā meta līkumus un atkal un atkal tuvojās ceļam, tilti veda pāri tai. Tie bija mani ceļarāži un atskaites punkti.
šeit ir tik vienmuļi, vienādas ielas, vienādas sejas, vienādas ēkas. Tu ej un ej, un ej,un nekur nenonāc.
Ai, kaut jel es varētu apgriezties un atgriesties pie savas upes! pat ja tai mēdza būt bedres un slideni akmeņi tās dibenā, es tos jau biju iepazinusi. zināju, kurā vietā ejot var sagriezt kāju, kur - paslīdēt uz akmens virsmas un kur ir bedre. Tā bija jau iepazīta un kļuvusi tuva. Cik reižu gan es nebiju zaudējusi līdzsvaru brienot tai cauri.cik reizes rudenī paslīdējusi tās stāvajā un dubļainajās nogāzē. Tā bija daļa no upes. Tagad tas viss ir pārvērties par atmiņām, kuras ir aiznestas ar straumi
šodien jūra bija tik mierīga, pa autobusa logu vēroju.
es esmu pateicīgs Dievam par to, ka tas mani aizvedis līdz šim punktam manā dzīvē, pat ja bija jābrien cauri sūdiem.
es atkal aizdomājos par to sajūtu, par ko runājām gaidot pusnaktī vilcienu. Man tās vairs nav. Lielākoties. Pēctam bija trauksme, izbrīns, panika. Vairs visticamāk arī tās nebūtu. Laiks skrien uz priekšu un kā vilņi jūrā noslīpē asos stūrus un paliek olis.
jūtos tukšs. kursa biedri uztaisa kopīgu pasākumu, kurā mani neuzaicina, bet pectam izstāsta, ka tāds bija.
vientulība esot starp cilvēkiem ir smacējoša
es nesaprotu, kāpēc tik ļoti nevienam nepatīku. cilvēki izvairās no manis, man nav draugu
ir pāris cilvēki, ko it kā saucu par draugiem, bet sarunas ir ļoti seklas un viņi kaut ko man piedāvā darīt tikai tad, kad nav nekā labāka.
