es · reāli · nezinu...

šodien uzcepu vafeles un iztīriju pagalmu un iebraucamo ceļu no sniega (atkal)

tagad iekritu kaut kādā worm hole testiņu mājaslapā "borderline spectrum test" saka, ka "Your borderline symptoms are high." un sadaļa "fear of Abandonment" ir 100%, haha, nee, nemaz nemaz nebiju to ievērojis, jūs ko (kad tu to ieraugi interneta testiņā, kas nav 100% akurāts, tad ir dibenā(obv šos rezultātus nevajadzētu redzēt cilvēkam ar ko es čatoju)). Aaa un no wednesday varoņiem es esmu Xavier. Kaut kā tā.

cerams šitāds sniedziņš saglabāsies līdz ziemassvētkiem

uznāca pusnakts deprešsn un izmisums.
skumīgi, vientuļi. iekšējas dusmas. nezinu īsti, kā veselīgi tik galā ar šīm emocijāsm, jo arī rakstīsana nelīdz.

ienīstu šis īsās dienas, visi mani spēki ir izsmelti. Kādu brīdi likās, ka viss ir okei, un tagad es kārtējo reizi paslīdēju un nokritu uz zemes. Ziemai plus ir, ka tu vari staigāt ar džemperiem 24/7 un tas ir pilnīgi normāli. Vientulība ir mokoša. Ir tik mokoši būt vienam ar savām domām, slīkt tajās un bez neviena, kuram kliegt pēc palīdzības.

manām smadzenēm patīk taisīt trikus. Piemēram, pašlaik tās ir izdomājušas, ka vairs neizdalīs seratonīnu. Vispār. Jau ilgi tā. Mans miega režīms ir sačakarēts un es visu laiku gribu ēst, lai aizpildītu tukušumus. "Zems serotonīna līmenis organismā ietekmē atmiņas un garastāvokļa pasliktināšanos, kas var izraisīt tādus simptomus kā apgrūtināta aizmigšana, zems pašnovērtējums, uztraukums, agresija un pastiprināta tieksme pēc saldumiem."
Vakar tās izdomāja uztaisīt mentālo sabrukumu, kamēr es skatījos seriālu. Kadrs bija pat bērniem draudzīgs, nebija iemesla tām izdomāt tā reaģēt. Bet tās ieslēdz kaut kādu "tu esi nožēlojams, normālie tā nedara" režīmu, kurā pārmeta man un lika sekundes simdaļā raudāt un panikot vienos naktī. Un tad es nejauši aizsēdējos pie laptopa līdz pus trijiem naktī.

Es gribētu būt normāli funkcionējošs cilvēks. Ar siltu ģimeni un radiem. Pāris draugiem. Kaut ko īstu šajā nolādētajā pasaulē. Mammu, kura vismaz uz svētkiem uzzvana, nevis sūta sms. Someone who cares. Tā vietā man ir sviesta ciba, kurā sevi apkaunoju un ceru, ka pazīstamie nelasa.

Es mēģinu atbalstīt cilvēku, kuram grūti, kamēr slīkstu savās problēmās. Ak vai, kāpēc mentāli nestabili, garlaicīgi cilvēki pievelk mentāli nestabilus, garlaicīgus cilvēkus.

Šodien izlaidu līkumu ar distancenēm, izskatās, ka rīt sniegs būs nokusis. Nokritu tikai vienu reizi, kas ir apbrīnojami, zinot cik tizls es esmu.

Noskatījos seriālu "Wednesday". !spoileri!
Tik negaidītas beigas, nemūžam neiedomājos, ka viņš vainīgs. Patika. Tiešām viens no retajiem seriāliem, kurš ir populārs, tāpēc, ka ir oriģināls un unikāls, nevis tāpēc, ka to noskatīties ir stilīgi. Bet tas džekinjs likās tik jauks un bailīgs, un man nekad nebija aizdomas uz viņu. Smieklīgāk būtu bijis, ja Trešdienas vīzija būtu izrādījusies maldīga (seriālā vairākas reizes pirms tam viņai teica, ka vīzījām nevar ticēt, tās bieži ir neprecīzas, bet viņai visas 100% bija precīzas) . īsumā - viņa noskūpstīja džeku un redzēja vīziju, ka viņš pāris dienas atpakaļ nogalināja viņas psiholoģi. Un tad viņa izskrien no kafejnīcas, ar draugiem sagūsta viņu un grib viņu spīdzināt, lai viņš pārvēršas par monstru viņas klātbūtnā, un viņai ir pierādījumi, bet viņas draugi viņu nosūdz un nekas neizdodas. Šeit prasījās plot twist, ka vīzija bija neparecīza. muhahahahā. Ne, nu labi, bija izcili, ko tādu negaidīju. Ļoti ceru, ka netflix uztaisīs otro sezonu !!!! Baigi labs seriāls ir "anne with an e", bet netflix pārpirka no sākotnējās filmu studijas un tad nepabeidza, neuzfilmēja pēdējās sezonas, jo nebija pietiekami labi reitingi. Murgs.
Ak vai, manas domas šodien ir tik haotiskas, es nezinu, ko es vispār sākotnēji te gribēju pateikt, bet ņemiet par labu!

šodien (nu jau vakar) izlīdu mazu pastaigu ar suni. Atsvēdzinoši. Prāts likās kādu brīdi nedaudz asāks, kā arī, man noder vairāk kustības, citādi galīgi noresnēšu. debesis bija skaistas, gandrīz raudāt gribējās, cik burvīgi. Es tikai nesajēdzu, kā mans mazais nedaudz-virs-potītes-augstuma suns spēj sevī uzglabāt tik daudz urīnā, lai apčurātu katru kupenu. NU tiešām KATRU. Maģija.

the urges to cut bangs again...

Manuprāt, gads un viens mēnesis ir diezgan labs streak nedarot saviem matiem drastiskas izmaiņas. Es pat nezinu, kāpēc to daru. Varbūt man gribas kaut ko noteiktu, kaut ko ko es varu kontolēt, kas nav nepastāvīgs no pilnīgi neatkarīgiem apstākļiem, ko es nevaru ietekmēt. Ar matiem es pats varu noteikt, nekas cits to neiespaido un varu justies kā cits cilvēks. Tā teikt, aizmirst visu, kas bijis ar iepriekšējo matu griezumu un sākt jaunu ēru. Man gan diezgan patīk tagadējie mati. Nespēju izlemt starp zēngalviņas nogriešanu vai audzēt atkal garus. Vēlēšanās tos izmainīt ir stiprāka par "izskatīties labi". Man gan nedaudz uztrauc, ka varbūt nogriezīšu šķībi vai tizli, bet who cares. Iet pie friziera prasa pārāk daudz resursus un būt sabiedriski funkcionējošam cilvēkam. Es nespēju parunāt, lai izstāstītu, ko vēlos. un , uhhhhh, tie small talk ar svešu cilvēku. Pārāk daudz, mana mentālā kapicalitāte nav tik liela.

Es zinu, ka viss iet galīgi grīstē jau labi sen, bet līdz šim varēju kontrolēt sevi un neļauties vēlēšanai nodzīt visus matus un 0, bet pēdējā nedēļā šī vēlēšanās ir nepārvarama. Skatos pie spoguļa un skumstu, ka man nevar būt visas frizūras vienlaicīgi. Varbūt pie vainas ir īsās dienas. Ziemas depresija. Bet jūtu, ka domino kauliņie viens pēc otra krīt, un es neredzu, ka tie tuvākā laikā varētu vēl tik apstādināti.

Es cenšos radīt ilūzīju, ka viss ir okei, čatojot ar svešiniekiem internetā un atlikušo laiku pavadot neveselīgi lielu daudzumu dienas skatoties YouTubi vai seriālus. Varbūt derētu atsākt ģitāru, vismaz lietderīgi pavadīts laiks? Bet īsti nezinu ar ko, lai sāk, motivācijas arī nav.

Enīvejs, atradu to tēju sietiņu, kur vidū ieliek tēju un iemet krūzītē, super parocīgs. Tikai visas manas beramās tējas ir 3 veidu melnās tējas. Jāatrod kāda garšīga, kas nav melnā, garšas daudzveidībai, bet negribas nopirkt sūdīgu, jo tā vienkārši sapūtu plauktā.

00.00 (neplānoti)

šodien taču pirmā advente, vispār nekādas Ziemassvētku sajūtas. Vakar rimi gribēju nopirkt brīnumsvecītes, stulba kasiere pagadījās, nepārdeva, jo nevarēju dokumentus uzrādīt, nebija līdzi, lai gan pilngadība jau sen klāt. Tas bija tāds wtf.

Jo ilgāk ilgst ziema, jo vairāk man pietrūkst pavasara. Tieši pavasara siltuma, nevis vasaras tveices. Man ļoti patīk ziema, nespēju sagaidīt ledu, bet sirds vēlas maiju. Pietrūkst dzīvē kaut kā jauka un mīļa. Viss liekas auksts, akmeņains, klinšains, milzīgi plašumi bez neviena paša cilvēka. JŪtos izolēts no pārējās sabiedrības. Neesmu devies ārpus mājas kopš oktobra sākuma. Cik ir limits, ko cilvēks spēj izturēt bez socializēšanās? Man nav draugu ar kuriem tikties, nav arī naudas. Es sapūstu tālu ziemeļos. Sasalstu. Pazūdu uz mūžiem. Neko nekad tā arī nesasniedzis.

skatījos latest posts, tur izlecis vārds "swimpis". diez vai tas ir tas pat, kas no "tārpu tējas", kura neizlasīta mētājas istabā, jo katrs teikums sākas un beidzas pilnīgi citā tēmā. neatceros gan, ko swimpis tur darīja, bet tā visa grāmata bija diezgan sižofrēniska, grūti sakoncentrēties un atcerēties, kas bija rakstīts iepriekš. satori kritikas raksts lika domāt, ka lasīšu ko tiešām dižu un unikālu. Nu unikāla ir tiešām. Bet ne tā kā biju iedomājies. Un šis viss lika atcerēties, ka grāmata nemaz nepieder man un sigulda ir baigi nice. nez, vai starpīpašnieks jebkad interesēsies to dabūt atpakaļ. stabili, ka nē. interesanti cik īsā laikā divi cilvēki var kļūt pilnīgi svešinieki, kuri uz ielas paietu viens otram garām pat nesasveicinājušies. Bet galu galā šādi ir labi, jo viss bija viltots, es neesmu pat uz pusi tik unikāls, kā "tārpu tēja" un komplimenti bija tikai manipulācijai.

sviestu ciba ir kā reklāmu bukleti, kurus īsti neviens nelasa, vismaz neviens, kas ir tavā vecumā. tajā pašā laika - visi kuri vēlas var lasīt, ka arī tiem kam ir laba atmiņa var atcerēties, ka man reiz bija blogs, kur es rakstīju savus murgojumus, bet vai kāds gribēs pačekot un palasīt, kas jauns uzrakstīts? apšaubu,
kamēr nav pierādījies pretējais, šis ir mans stūrītis, slepenā dienasgrāmata, kurā izgāžu savu smadzeņu saturu, ko īstenībā pat nevajadzētu nevienam lasīt un man būtu kauns, ja tomēr kāds paziņa lasītu.

anyways, derētu noskatīties vienu epizodi un doties gulēt. sniegs ir tik labs, dievinu.

Izrādās, ka pareizi esot karodziņu piespraust ar galiem uz leju.

Sveicieni Valsts SVētkos!

es gribu īstu filmu vakaru. tādu ar visiem draņķīgākajiem našķiem un draudzenēm, kas nevietā komentē.
draudzenes arī gribētos, lai vispār to var nosaukt par filmu vakaru

vismaz skaistas debesis šovakar

vakar bija labi. pa ilgiem laikiem. uzcepu pankūkas, kārtoju, vaiboju pie spotify mūzikas un jutos pilnīga. vakarā pat iegāju dušā.
šodien ir pilnīgs pretstats. sēžu, asaras birst, enerģijas nav, pat nespēju piespiest sevi pasmaidīt. galva ir smaga un gluži kā piebāsta ar smiltīm.

es sev reiz nosolījos izdzēst sviestu cibu un šeit vairs nečīkstēt, jo ja labi grib, kāds pazīstams var mani atpazīt, bet te nu es esmu. Vēl dažas dienas un viss blogs būtu neatgriezeniski dzēsts, bet es esmu atpakaļ un man atkal gribas pačīkstēt cibā.

Vispār, man likās, ka nu nedēļai vajadzētu būt pietiekami, lai dusmas mazinātos un dzīve ietu uz priekšu. Dusmas, protams, vairāk uz sevi. Kāpēc? jo esmu vāja. Varēju piecelties, pateikt, nē, vecīt, ja tu savas rokas nemāki nebāzt it visur, tad es tinos prom. Tā vietā es turpināju gulēt un tikai bīdīju nost viņa roku un teicu, lai tur neliek. Kurš vainīgs? Es, jo pietiekami neparādīju savu nostāju? Es nezinu. Es tagad nevaru saprast, kāpēc tik mierīga biju un nesadevu viņam, vismaz verbāli, pa tāsi. Es teicu, ka man nepatīk, bet varbūt nebija pietiekami uzstājīgi? Viņš izmantoja to, ka man trūks pieredzes komunicēt ar cilvēkiem, esmu kautrīga, fiziski vāja - viņš pavisam viegli aizbīdīja manu roku prom, kad neļāvu viņam likt savu visur, kur viņš vēlējās.

Nobloķēju viņu soc tīklā, kuru izmantojām, lai čatotu. Nav mēģinājis ne sms sūtīt, ne runāt brīdī, kad biju vc runāt, visu to laiku viņš nosēdēja klusējot.Tas man kaitina vēl vairāk, jo ir tikai kārtējais apstiprinājums, ka es viņam neko nenozīmēju. Pilnīgi neko. Es iegāju voice chat ar domu, ka nu exposošu viņu visiem tur klātesošajiem, bet nospļāvos, nafig? Dažkārt uznāk vēlme discord serverī, kur mēs abi esam iztsāstīt visu, kas notika, bet ko tas dos? pārējiem cilvēkiem tikai liktos, ka es gribu drāmu, tikai padarītu sev visu sliktāku, ne viņam. Vēlpietam nekas tāds jau arī nenotika, viņš tikai apgrābstīja mani vietās, kur lūdzu neaiztikt. Tas nav pasaules gals.

Laikam mani vairāk nokaitina tas, ka es tajā momentā neko nedarīju un, ka cilvēks, kuram uzticējos vairāk nekā citiem izrādījās esam vienkārši average nogribejies discord mods. man pat, godīgi sakot, ir kauns par to visu. Pati vien esmu vainīga. Kauns, ka nepretojos pietiekami, kauns, ka vispār aizbraucu ciemos, jo kurš man lika tur līst. Gan jau ja viņš būtu atvainojies, es būtu piedevusi. "nē wtf tu nevari piedot ko tādu". Kāpēc ne? man citu draugu nav."nu bet cmon, robežai jābūt". Tagad gan ir par vēlu es sev saku, bet nespēju izdzēst čatus un visas liecības,ka mēs jebkad bijām draugi. Vajadzētu izdzēst čatus, izdzēst numuru, visu itin visu izdzēst, izmest. Bet es nespēju, jo daļa manis cer, ka viņš lūgs piedošanu. Tas ir stulbi, bet es tagad jūtos tik vientuļi, jo man nav citu draugu. :(

but before that, you'll be a doormat
for every vicious narcissist in the world
Oh how they'll screw you, all up and over, then feed you silence for dessert

mūžīgā dilemma. Sastrīdos ar personu y (mainīgā vērtība), izraudu personai x(nemainīgā) savu bēdu, noklausos viņa padomus, nonākam pie secinājuma, saku, ka mēģināšu darīt tā, nedaudz vēlāk padodos un ļaujos būt lupata, līdz atkal sastrīdamies ar y. zinu, ka x ir daļēja taisnība, bet man negribas pārtraukt runāt ar y, pat ja viss tur ir zudis un es tikai zaudēju savu pašcieņu. Vismaz sirds jūtas mierīgāka, ka bēda ir izkratīta. Es pat neplānoju stāstīt. Vienkārši saruna aizgāja virzienā un attapos, ka es neko neesmu iemācījies no iepriekšējiem notikumiem. Nespēju stingri pastātvēt pats par sevi. Viens pats.

so messed up i want you here
in my room i want you here
now we're gonna be face to face
and i'll lay right down in my favorite place
and now i wanna be your dog

tik nice būt vienam mājās un šķībi dziedāt līdzi dziesmām

pazibēja cerība, kas tik pat ātri nomira. Viņam ir miljoniem citu draugu, pat neiedomājas ikdienā par mani. Savukārt es tupu mājās un nekustos ārā.

šodien on repeat iet "vēstules". Tā arī nesapratu, kā izdzēst vecos cibas ierakstus.

kā var cibā editot vai izdzēst ierakstu????

uztaisīju auksto zupu, bet parsālīju, jo esmu tizls

pēc vakardienas pastaigas, šodien no rīta atradu piesūkušos ērci

Varbūt rīt jāuztaisa aukstā zupa.