diivains noskaņojums. mierigi, gandrīz vai tukši, bet skumji, vientuļi. paspēlēju mini games pirms kada laiciņa, izsmējos. Tagad tā, ahhh. sarežģīti. gribētu būt mentāli stabilāks.
bija atnākuši radi, bija brīdi labi, bet tad sākās panikas lēkme, kniebu sev delnā, lai nezaudētu saikni ar realitāti, jo viss kļuva tāls. jutos tā, ka sēzu starp svešiniekiem, kad mani neredz. Baigi biedējoši bija. It kā es tur esmu, bet neesmu. Nez, kas vēl manās samdzenēs triggero kaut ko.
bija atnākuši radi, bija brīdi labi, bet tad sākās panikas lēkme, kniebu sev delnā, lai nezaudētu saikni ar realitāti, jo viss kļuva tāls. jutos tā, ka sēzu starp svešiniekiem, kad mani neredz. Baigi biedējoši bija. It kā es tur esmu, bet neesmu. Nez, kas vēl manās samdzenēs triggero kaut ko.
ziemassvētki ir šausmīgi depresīvi, aptuveni, kā valentīndiena, bet pus decembra garumā. Gribas izbraukt no mājas, sēdēt pie jūras, dzert karstu tēju no termosa, nosalt, un tad doties uz tuvāko kaafenīcu sildīties. Vienkārši izbaudīt aukstumu nevis čīkstēt par to. Diemžēl citiem tādas idejas liekas debīlas un vienam negribas, nav tā atmosfēra. Eh. Nespēju iefiltrēties, uzlikt "sakrīga" cilvēka masku, neatšķirties no citiem. varbut ar laiku
vēl kaut kāda paranoja, ka visi par mani domā to sliktāko tāpēc izvairās, jo reāli visi draugi pazuduši