es · reāli · nezinu...


Post a comment

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Dzērām tēju... Tas bija mūsu maksimālais lidojums
Viņš sacīja, ka mūsu virtuvē piestāvētu smēķēt un stāstīja kādas grāmatas sižetu un es izlikos, ka man interesē. Ēdām makaronus. Smējāmies, strīdējāmies. Nemīlējāmies. Cepām tostermaizes ar sieru un tomātiem. Man visu laiku gribās raudāt. Vēl viena darba diena jāiztur un tad atkal viss no sākuma
Aizdeva man grāmatu. Lasīja priekšā, kamēr es adīju viņam zeķes. Ārā putināja.
Piedzērāmies. Bija silta nakts. Viņš mani noskūpstīja. Es negribēju. Bet pēc tā jau vairs nebija ko zaudēt. Uz mājām tonakt neaizgāju. Viņa rokas bija tik aukstas, ka gandrīz sāku raudāt. Tikai tajā brīdī, kad manā balsī jau bija asaras, viņš paklausīja manu lūgumu mani nesaldēt.Likās, ka nu viss būs citādāk.labāk.

Uz manu dzimšanas dienu viņš neieradās. Neko neuzdāvināja arī.
Pus stundu lika man gaidīt viņu un visus pārējos. Strīdējāmies. Centos iedot 50€. "No tevis es naudu neņemšu, es tev no tā dzīvokļa vēl uzticos".

Pus stundu vēlāk es skatījos un prasīju "kāpēc tev mani mūžīgi jāpārtrauc, kamēr es runāju ar citiem?"
"AiIZVERIES" "Kāpēc?" "AIZVERIES, AIZVERIES, AIZVERIES" viņš bļāva pilns naida ar tumšām acīm.
Vēlreiz atkārtoju jautājumu. "Vienkārši nerunā ar tādu cilvēku. Nezvani. Neraksti. Netiecies." Viņš bļāva un aizgāja, man neļaujot atbildēt. Gāju prom. Ja nebūtu blakus Pētera, es būtu sākusi raudāt. Asaras jau bija tikušas pa pusei ārā no acīm. Viņš sāka runāt par citām lietām un es nomierinājos.

Paklausīju viņa teiktajam. Tagad esmu palikusi viena. No tās draugu grupas whatsapp čata aizgāju. Citu draigu man nav. Paldies tev.

* * *

Read Comments

* * *

Reply to this entry:

From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.