Pirmo reizi mūžā labprātīgi kādam parādīju savu stāstu. Nolasīju to priekšā istabai pilnai ar cilvēkiem. No uztraukuma man trīcēja balss. Bet es saņēmos un nolasīju. Un ziniet... Ņemot vērā, ka visu pamatskolu izbēgu no prezentācijām, tad aizgāju uz tālmācību, un to visu tikai, lai nebūtu jārunā cilvēku priekšā... es lepojos ar sevi. Nedaudz. Nedaudz jau var? Vēl 2 gadus atpakaļ es būtu nervozi nevietā smējusies un pat neuzdrošinātos uz ko šādu... Pirms iziešanas uz skatuves es sev sacīju, ka šis ir tikai treniņš, lai mazāk uztrauktos brīdī, kad būs jāaizstāv bakalaurs. Vispār, bakalaura pirmajā kursā es pirmo reizi mūžā prezentēju prezentāciju... neizmērojams progress. Dziedāt priekšā tomēr vieglāk nekā runāt. Pirms kāpšanasbuz skatuves man gan gribējās ātri visu atcelt un pateikt, ka nekur neiešus. Labas atsaukmes nedzirdēju, bet sliktas arī ne.
D. pajautāja iedot izlasīt manu stāstu. 690 vārdi, bet viņš pus stundu lasīja un nesaprata. Tikmēr M. viņam apkritusi ap kaklu bužināja matus. Kā no tāda sūdīga romāna.
Es stundu dziļdomīgi sēdēju un klausījos mūzikā, lai atstātu labu iespaidu
L. paņēma līdzi sev draugus un es aizkaitināti skatījos un to visu. Man negribējās ar viņu runāt. Vai draugiem. Biju pārlieku nepieklājīga, ignorēju viņu. Nja.... Lūdzu, ciba, lasi, es esmu riebīgs cilvēks. Savtīgs un egoistisks
Brīdi gribējās, kaut D.būtu citādāks. Gribējās, kaut viņš man uzticētos 100% un es viņam varētu uzticēt savu sviesta cibu. Parādīt visus savus sviestojumus. Dot izlasīt to, kas reiz bijis. Bet es viņam nenozīmēju neko...