Čau, ciba. Esmu atkal (kā jau vienmēr) ieradusies, lai pasūdzētos par dzīvi. Labā lieta par cibu ir tāda, ka mana vecuma cilvēki nemaz nezina par tādas eksistenci un es varu stāstīt specifiskus notikumus bez uztraukuma, ka kāds atpazīs mani.
aptuveni 2 nedēļas atpakaļ:
sēžam ar draudzeni virtuvē, runājam, ka varētu aizbraukt uz saldus sauli, skatamies biļetes, vēl nenopērkam, nav naudas, pētam pat autobusus un kā tur nokļūt.
pagājušo piektdien:
stāvam pieturā runājam, ka būtu jau vispār forši aizdoties uz piektdienu Saldus saulē, skatamies, kas uzstājas
tagad viņa ar vēl citiem dosies uz Saldus sauli, man nemaz neteica, glabāja kā noslēpumu. Viņas draudzene nejauši izpļāpājās. Uz manis teikto, ka es taču arī gribēju, viņa neko neatbildēja. Es neuzbāzos pēctam, es neteicu neko. Aizgāju un tagad raudu istabā, jo tas sāp. Ļoti. Es nesaprotu, kādēļ nevaru būt pietiekami laba. Nevienam. Kāpēc nespēju izveidot draudzības. Kāpēc mani nekad neizvēlēsies.Es vienkārši gribu saprast.