Trash panda

es zinu, ka jums visiem ir pietrūcis saraksts ar lietām, kas nestas uz barčiku!
bet problēmiņa ir tāda, ka tika aiznests kaut kas truly inspiring, bet neviens no ballītes orgkomitejas nespēj atcerēties, kas tas bija. nekas, toties es atceros citus priekšmetus, ar kuriem esam apmainījušies barčikā relatīvi pēdējā laikā:
. vēl viena burciņa čili pastas,
. mazais nabadziņš spare telepurķis,
. micro simkartes tas tur sūdiņš, lai var mazajā nabadziņā ielikt nano sim,
. papīra lapas.

par pēdējo došu kontekstu tādu, ka sakarā ar manu nespēju izdomāt jaunus veidus, kā nodot informāciju EB, pa visiem tika saprasts, laikam zīmējumi būs the way to go. bet kuram mūsdienaš ir papīrs mājās? tak ne man! so, es, iespējams, kļūšu par slavenību starp local bietes uz brīdi. kas noteikti nav tas, ko es vēlētos. **is reclusive**

citās ziņās, vispār, kad man sanāk pieminēt Priekšnieku (hesus, man liekas, ka mēs sastrādājamies jau 5 gadus in this team), parasti viņš nav stāsta labais varonis. bet tupa mani atkal ar kaut ko izbesījis. nu, vai kādu citu atkal izbesījis. in any case, vakar un šodien sanākuši neapstrīdami empīriski piedzīvoti pierādījumi, ka ne tikai es Priekšnieku pazīstu, bet viņš savā veidā mani arī. es zinu, kādas ir viņa vajadzībiņas un uztveres. viņš lieliski pamana, kad jābeidz (parasti one to one tho) meetings, jo es esmu nogurusi no comms un vairs neuztveru neko. also, viņš šorīt ir sapratis, ka ikrīta catchup visam team ir jāaizbīda uz vēlāku laiku, jo laikam tomēr ir bezjēdzīgi turpināt cerēt, ka es beigšu aizgulēties.

bet nu vakar ballītes orgkomiteja aizgāja pa ilgiem laikiem iedzert ar Rūd un vispār šodien pohiņa, moš vēl burtus parakstīt? :D

VZ grib, lai es tomēr savācos uz local historian shit, tad nu uzrakstīs kaut kādus nebūt burtus par Berlīnes braucienu. jo vispār lielisks brauciens bija, tiešām blissful lielisks. par spīti tam, ka nevienam no ballītes orkomitejas tā īsti nepatīk Berlīne. then again, kopš atklāts Wedding rajons, tas vairs neliekas tik slikti.

piektdien mēs tur ieradāmies (zinu, zinu, visi šokā, ka man bija brīvdiena ārpus weekenda) pēcpusdienā. paliktuve bija dīvaina ar durvīm galvgalī un vēl random durvīm stūrī. nav ne jausmas, kur tās ved, iespējams, ka pie dragoniem, bet mums anyway citas lietas darāmas. paklīdām drusku apkārt, bet man sāka pingoties, ka prasās baigi uzņemt kalorijas, piesēdām random vjetnamietī. tur bija garšīgi, bet dīvaini kopsummā. vēl sāka rasties sajūta, ka cilvēki visi viens otru pazīst. bija pat tā, ka pie loga sēdošajiem čuvakiem sanča saruna caur logu ar garām ejošajiem kamrādiem. liekas, ka es Prāgās mazāk uzskrienu virsū pazīstamiem cilvēkiem nekā viņi tur. anyway.

tad jau bija tumšs un mazāk omulīgs laikapstāklis. izlēmām, ka iet uz poļu barčiku ir par agru, pameklēs kaut ko citu. bet nu, nekur mega tālu citur. klīdām randomā tur, randomā šitur. viss huiņa. dahuja telpu, kur ir telpa, comercial space, bet.. nav skaidrs, for what purpose. vienkārši telpa. nuok. whatever. bet a barčiki kur? bija daudz spēļautomātuves, bet tas nekad nav omulīgi. un cik var reģistrēties random vietās, totāli uzskatu, ka ar membership Herņas barčiku Sāzavā mums tomēr kakbe pietiek. (būs kaut kad jāaizdodas uz Sāzavu, lai aizietu tur. un tad, kad uzpisīsies, ka jāreģistrējas, mēs tādi importa random ļautiņi lepni teiksim, ka mēs jau reģistrēti!)

ap astoņiem, deviņiem tiek secināts, ka padosies. ies tomēr uz poļu barčiku un miers. te jau zudusi jebkāda cerība uz. aizejam uz poļu barčiku, tur kaut kāda dīvaina zaja strādā, nemaz ne mūsu iemīļotā Samanta. šitā vispār ne pārāk grib strādāt, grib pīpēt un bakstīt telepurķi. nu, vai tērgāt. neviens, protams, neatceras, kādus nahuj pivčus mēs tur bijām iecienījuši pagājušoreiz. neviens arī neuzradās palīgā izlemt. paņēmām tur kaut ko.

barčikā bija kādi seši, pensijas vecuma nīgri poļi pacientūrā. vēlāk uzradās daži jaunāki, bet vispār visi drūmi dzēra un maz sarunājās. nīgrojās savā nodabā. tad ieradās The DJ. **nopūšas** cilvēks ar self-importance level, ko man nekad nesasniegt. ta viņam kafiju vajadzēja, ta vēl nezin ko. jajebu. nu ok. tad šis eventually tomēr sāka spēlēt... negribas to saukt par mūziku. nu. iedomājaties hair metal shit? un tagad iedomājaties to sliktā izpildījumā un poliski. cringe levels rising. bet ballītes orgkomiteja malko pivčus un ir diez gan self sustaining jestruma jautājumos.

tad uzradās vēl kaut kādi random čuvaki un piesēda pie maziem, apaļiem galdiņiem, kas "deju zālē" gar sienām. piezīmēšu, ka pret šo brīdi The DJ audiencē ir bijis tikai viens pjanijs čuvaks, kurš 20 sekundes "padejoja" un aizgāja uz tualeti. aiz VZ manā aptuvenajā redzeslokā piesēdis tāds mid-50s čuvaks, izskatās pārāk poliski šī vārda sliktā nozīmē un ar apmēram puscentimetru īsiem matiem. man nejauši notrigerējas, ka tur kaut kas kustas, paskatos uz. čuvaks pamana, ka es uz viņu skatos. un ar to "seksīgo zaju žestu" izbrauc ar pirkstiem cauri matiem. puscentimetru gariem, mostly sirmiem matiem. noskurinājos, pievērsos atpakaļ VZ.

bet nu eventually visi nogurst pavisam un dodas uz paliktuvi, kur mūs gaida haribo lācīši, tās visas durvis un pamigt. pamigšanu no rīta gan mazliet traucēja tas, ka aptekšņi lauzās pa durvīm iekšā divreiz. bet vispār, pa ļoti retiem laikiem brīvdienā nebija jāceļas agrāk kā darbadienā! woo.

bet kaut kad jau bija jāceļas un jādodas tur ārā, tajā pasaulē, kas Berlīne.

sestdienā tātad izgājām ārā. un drīz vien nopriecājāmies par laikapstākli. spīd prožektors debesīs, diez gan omulīgi. tikai pūš. neko. ejam. derētu kafiju un to. klīdām randomā, tas bija lieliski, klīdām, pieņēmām random lēmumus, jo, pirms paliek tumšs, vispār ir vienalga kur mēs esam. skaisti un lieliski. tad vienā krustojumā skatījāmies, kur iet un es teicu, ka man nez kāpēc gribas, iet tur. aizgājām tur un tur bija omulīga kafejnīca. piesēdām, iedzērām limonādes, kafijas, tējas, saomulīgojāmies un gājām tālāk.

gājām un klīdām un klīdām. viss lieliski. nekas nav skaidrs, nekam navjābūt skaidram. ejam, jestrojamies un ir bliss. kaut kad jau tomēr organisms atkal uzpišas ar kaloriju gribēšanu. priekšā eventually atrodas kaut kāda burgernīca. kaut kāds tur krāfty shit. neko. parādiet kaut ko labāku te apkārt. burgeri esot bijuši ļ labi, bet mans ēdiens bija dīvains. bet ne sliktā nozīmē. anyway. uz galda, protams, atrodas undefined, undescribed sarkana pudele. izrādījās kečups. visi drusku vīlās, bet nu neko.

pēc tam izlēmām, ka pusdienās iesim uz libāņiem. sapingojām EtF, sarunājām sešos satikties tur. tikmēr kaut kā randomā klīdām, ka aizklīdām uz planetāriju. ānuok. neko. paklidām vēl, nāca jau pieci. man sāka sāpēt pēda jau pārāk kaitinoši. netālu no libāņiem atrodam pilnīgi tukšu barčiku, piesēžam uz pivci, sagaidīt EtF, uzpīpēt un atslogot manu stulbo pēdu. kad uzradās EtF, izrādījās, ka libāņu iestāde ir full. neko, ies citur. gājām atpakaļ aptuveni planetārija virzienā. piesēdām atkal kaut kādā vjetnamietī, jo a bit pressed for time, actually.

un tad jau planetārijs un Emikas gig. tas ir kaut kas neaprakstāms. bliss. eiforija un mind bllown. beautiful.

EtF, protams, paliek citā paliktuvē, kas nav tik tālu, kā mūsu un poļu barčiks. nolemjam, ka piesēdīs kaut kur pa ceļam. protams, ka barčiki neatrodas. aizejam līdz paliktuvei un visi nopūšas, EtF savācas un izvelk gūgles kartes.

(apmēram 18 km noieti so far sestdienas datumā)