Trash panda

It’s easy to be “in tune with ones feelings” if one mainly feels grumpy. More amused or less amused, but grumpy.

Vispār cibas starptautiskā festivāla orgkomiteja vadīja svētdienu kāpjot kalnā, pastaigājoties pa nekurieni, kāpjot no kalna lejā, lai secinātu, ka nekurienē kaut kā šķita omulīgāk. Izķērām arī EtF, aizgājām gar upi uz hipiju vietu.

Vēl augstākminētā orgkomiteja visu laiku ģenerē biznesa idejas un ar skumjām secina, ka tās laikam būs grūti monetizēt pietiekamos apjomos. Nu piemēram, vakar tika secināts, ka visos ķiņos no portāliem lien ārā tikai nepatīkams viss kaut kas. Tad nu man radās ģeniālā ideja, ka jātaisa ķinis, kurā no portāla lien ārā kaut kas patīkams. VZ gan korekti aplauza ar to, ka diez vai izdosies ar to nopelnīt visu pasaules naudu, jo gan jau, ka visi ieklasificēs to kā kaut kādu art house, rādīs mazos cinema un huiņa vien sanāks. Nopūtāmies un secinājām, ka pagaidām laikam tā kastīšu locīšana ir vispotenciālākais.

Bet dažādu iemeslu dēļ domas vēršas pie trešdienas lidojuma un tam sekojošajām brīvdienām.

Brīžiem pārņem sajūta, ka man tiešām maksā par skatīšanos uz spineri. Nu tik tālu jau, ka nākamajā darba intervijā, kur man jautās, what were my day to day duties, atbildēšu ar kaut ko, ka skatīties spineri. Vai nu es nomiršu, nejauši nokļūšu kaut kādā reliģiskajā huiņā, kur man prasīs, ko es ar savu dzīvi darīju, atbildēšu ar to, ka skatījos spineri.
Tas nekad nebeigsies. Tāpat kā urbšana un netīrie trauki.