VZ grib, lai es tomēr savācos uz local historian shit, tad nu uzrakstīs kaut kādus nebūt burtus par Berlīnes braucienu. jo vispār lielisks brauciens bija, tiešām blissful lielisks. par spīti tam, ka nevienam no ballītes orkomitejas tā īsti nepatīk Berlīne. then again, kopš atklāts Wedding rajons, tas vairs neliekas tik slikti.

piektdien mēs tur ieradāmies (zinu, zinu, visi šokā, ka man bija brīvdiena ārpus weekenda) pēcpusdienā. paliktuve bija dīvaina ar durvīm galvgalī un vēl random durvīm stūrī. nav ne jausmas, kur tās ved, iespējams, ka pie dragoniem, bet mums anyway citas lietas darāmas. paklīdām drusku apkārt, bet man sāka pingoties, ka prasās baigi uzņemt kalorijas, piesēdām random vjetnamietī. tur bija garšīgi, bet dīvaini kopsummā. vēl sāka rasties sajūta, ka cilvēki visi viens otru pazīst. bija pat tā, ka pie loga sēdošajiem čuvakiem sanča saruna caur logu ar garām ejošajiem kamrādiem. liekas, ka es Prāgās mazāk uzskrienu virsū pazīstamiem cilvēkiem nekā viņi tur. anyway.

tad jau bija tumšs un mazāk omulīgs laikapstāklis. izlēmām, ka iet uz poļu barčiku ir par agru, pameklēs kaut ko citu. bet nu, nekur mega tālu citur. klīdām randomā tur, randomā šitur. viss huiņa. dahuja telpu, kur ir telpa, comercial space, bet.. nav skaidrs, for what purpose. vienkārši telpa. nuok. whatever. bet a barčiki kur? bija daudz spēļautomātuves, bet tas nekad nav omulīgi. un cik var reģistrēties random vietās, totāli uzskatu, ka ar membership Herņas barčiku Sāzavā mums tomēr kakbe pietiek. (būs kaut kad jāaizdodas uz Sāzavu, lai aizietu tur. un tad, kad uzpisīsies, ka jāreģistrējas, mēs tādi importa random ļautiņi lepni teiksim, ka mēs jau reģistrēti!)

ap astoņiem, deviņiem tiek secināts, ka padosies. ies tomēr uz poļu barčiku un miers. te jau zudusi jebkāda cerība uz. aizejam uz poļu barčiku, tur kaut kāda dīvaina zaja strādā, nemaz ne mūsu iemīļotā Samanta. šitā vispār ne pārāk grib strādāt, grib pīpēt un bakstīt telepurķi. nu, vai tērgāt. neviens, protams, neatceras, kādus nahuj pivčus mēs tur bijām iecienījuši pagājušoreiz. neviens arī neuzradās palīgā izlemt. paņēmām tur kaut ko.

barčikā bija kādi seši, pensijas vecuma nīgri poļi pacientūrā. vēlāk uzradās daži jaunāki, bet vispār visi drūmi dzēra un maz sarunājās. nīgrojās savā nodabā. tad ieradās The DJ. **nopūšas** cilvēks ar self-importance level, ko man nekad nesasniegt. ta viņam kafiju vajadzēja, ta vēl nezin ko. jajebu. nu ok. tad šis eventually tomēr sāka spēlēt... negribas to saukt par mūziku. nu. iedomājaties hair metal shit? un tagad iedomājaties to sliktā izpildījumā un poliski. cringe levels rising. bet ballītes orgkomiteja malko pivčus un ir diez gan self sustaining jestruma jautājumos.

tad uzradās vēl kaut kādi random čuvaki un piesēda pie maziem, apaļiem galdiņiem, kas "deju zālē" gar sienām. piezīmēšu, ka pret šo brīdi The DJ audiencē ir bijis tikai viens pjanijs čuvaks, kurš 20 sekundes "padejoja" un aizgāja uz tualeti. aiz VZ manā aptuvenajā redzeslokā piesēdis tāds mid-50s čuvaks, izskatās pārāk poliski šī vārda sliktā nozīmē un ar apmēram puscentimetru īsiem matiem. man nejauši notrigerējas, ka tur kaut kas kustas, paskatos uz. čuvaks pamana, ka es uz viņu skatos. un ar to "seksīgo zaju žestu" izbrauc ar pirkstiem cauri matiem. puscentimetru gariem, mostly sirmiem matiem. noskurinājos, pievērsos atpakaļ VZ.

bet nu eventually visi nogurst pavisam un dodas uz paliktuvi, kur mūs gaida haribo lācīši, tās visas durvis un pamigt. pamigšanu no rīta gan mazliet traucēja tas, ka aptekšņi lauzās pa durvīm iekšā divreiz. bet vispār, pa ļoti retiem laikiem brīvdienā nebija jāceļas agrāk kā darbadienā! woo.

bet kaut kad jau bija jāceļas un jādodas tur ārā, tajā pasaulē, kas Berlīne.