Ierados Jiřikbārā vakar lepni. Ā, vispirms, es taču izgāju no mā ģērbusies šortos un topā, bet visi pa ceļam pamanītie ļauži bija savilkuši drēbes un jakas. Kā viņiem nebija karsti?
Anyway. Jiřikbārā. Tur aiz letes bija pats Jiři. Sajutos uzvarējusi loterijā. Parunājām gan spāniski, gan nolēmām, ka viņš nāks pie manis strādāt, jo besī cilvēki. Gan apsmējām kopīgos paziņas, gan beļģus, gan arī Jesus (lasīt - hesus). Dzirdēju briesmīgus jokus. Man blakus sēdēja cilvēks, kurš māk tikai čehiski, bet vienalga centās ar mani flirtēt, jo man bija sarkana lūpukrāsa. Par kaķiem parunājām, vēl apsmējām visu ko. Nu lieliski. Tad Jiři teica, ka pienācis laiks tējai. Tatru tējai. Līksmība sita vilni un forši sadzērām abi. Jā, nu pret to brīdi es biju vienīgais pacients barčikā un visus jaunpienācējus dzina prom, jo ņehuj nākt.
Labs vakars barčikā, to pateikt atnācu. Apm ņurd.