sen nav bijis Anmas jōgas apskats, ja. to arī labosim. jo nu, tur sanāca, ka es biju prom, tad Anma bija prom, tad sniegs mani iesprūdināja, tad Anma apslima. bet šovakar beidzot!

biju vienīgais pacients *daudznozīmīgi paskatās apkārt*.
pirmie downwards dog bija biš stīvi un sāpīgi. visādas stabilitātes pozas bija pilnīgs fail. bet nu. uh. savācos. visu ko tomēr izdarīju. visādi tā un šitā.
brīdī dialogs:
Anma: piedod, ka es tik daudz nedaru, man sāp visi muskuļi (red. piez. - no slimošanas)
kaķ (trīcot tur kāju gaisā): man rīt.

nu un. tā arī bija. ar trīcēšanu, ar mind distraction techniques, ar milzu piepūli. bet izdarīju aštangu. otrā pusē čaturangu downwards dog normāli nolikās papēži pie zemes. lai gan tiltiņā viss bija traki. svecīte nestabila, bet noturēju. kopumā Anma teica, ka labi esot sanācis, ņemot vērā pārtraukumu. uz galvas nestāvēju, jo tajā brīdī biju tā nodzinusi sevi, ka nevarēju pat normāli pateikt, ka man tam vairs nav spēka.

un tagad jāgaida līdz nākamajai nedēļai.
kā jau katru nedēļu, apņemos, ka šoreiz pa vidam pajogošu mājās. redzēs.

un pēcjōgas alus garšo tik daudz labāk. vienā brīdī tur turēju pōzu un pie sevis domāju par to, cik ļ man šī visa bija pietrūcis, cik labi ir atkal jōgot.