Kur man vienā dienā tik daudz, ko teikt?
Bet nu labi, teikšu ar'!

Šodien atkal nejauši saskrējos ar Beku vienā tusā. Nu tā ir dūda, no kuras brīžam ļimst ceļi. Tāda, uhh. Bet diemžēl es viņai nemaz tik ļoti nepatīku. Tomēr, ar viņu parunājot, ir tāds pacēlums. Saviļņojums. Pat nezinu, kas tieši. Kaut kas iekšās dīda aizrakstīt viņai, pateikt kaut ko, censties vairāk komunicēt. Tomēr saprotu, ka tas būtu bezjēdzīgi un tikai radītu neveiklas situācijas.

Ej mājās, kaķ.