Par vājprātu. Vienmēr esmu gribējis glābt un labot pasauli. Pat tad, kad man bija 7 gadi. Un ļoti satraucos un aizraujos, kad arī citi sāk runāt par "lielām lietām" un pārmaiņām.

Adaptācija man šķiet nejēdzība.

Bet laikam jau tomēr adaptācija ir nepieciešama. Kristus gāja platiem soļiem un līdz galam. Kardināli, savukārt, ir gandrīz visi adaptējušies. Labo pasauli, bet pa solītim, prātīgi, lai tas labošanas ceļš pašiem ir bez asinīm un ar glanci.

Un šeit laukam ir tā robe¢a starp vājprātu, māniju un saprātīgu plānu par progresu. Tikai es vēl nezinu, kā šī robeža ir velkama katrā ikdienas situācijā. Šodien Telos vai Effective Altruism Latvia uzdzina asinis. Bet jāsaglabā miers, jāsaprot, uz ko reağēt, ko ignorēt un kā ieplānot resursus savai darbībai. Runāšu ar Bard un GPT par šo. Latvijas terapeiti, mana pieredze, ir dumji. Viņi iedomājas, ka viņu uzdevums ir risināt mīlas lietas. Uz neko citu nav spējīgi.

Šajā ceļā ir arī svarīgi neadaptēties šai pasaulei par daudz. Citādi var sanākt, ka sāku pārtikt no tās ļaunuma un būt apmierināts ar to. Labi, ka transcedentie rādītāji nudžina.