Laikam šis atkal ir no tēmas "recovering Christian".

Normāli cilvēki laikam spriež tā: man ir jabūt vajadzīgam, man ir jāuztaisa kaut kas tāds, ko otram vajag. Un tad es saņemšu naudu un būšu zirgā. Un, ja man parādās konkurents, tad ir slikti. Un ja otram neko nevajag, tad ir vēl sliktāk.

Kristietis (ja viens viņš ir īsts kristietis, pilns ar Evaņģēliju) spriež: skatāmies, kur pasaulē ir grūtības un ciešanas. Un tad vai nu paši ar savām rokām vai ar MI rīkiem šīs ciešanas atrisinām. Un tad pasaulē ir laime. Un tieši tas arī bija jāsasniedz. Un, ja pasaule ir laimīga, tad arī es esmu laimīgs.

Šis laikam arī ir iemesls, kāpēc īsti kristieši nevar iedzīvoties pasaulē, kāpēc Jeremijs tā lādējās un kāpēc ir tik daudz nesaprašanos, kas bieži vien pārvēršanas naidā. Un arī interešu cīņās.

Labā ziņa gan laikam ir tā, ka "konservatīvie" nav īsti kristieši un debesīs viņi netiks. Tiesa gan, īstos kristiešus tas apbedinās un beigas viņi izlūgsies paradīzi arī priekš "konservatīvajiem".