Tikai tagad jau kļūs redzams, vai bija tā doktorantūra ko vērta... Vecajos laikos jau jaunajiem "literātiem" mēdza teikt - ja vari nerakstīt, tad neraksti. Zinātnē ir tas pats - ja vari nedarīt zinātni, tad nedari! Noteikti nedari! Bet, ja cilvēkā sēž zinātnieks, tad viņš par pamest doktorantūru, institūtu, jebko citu, bet zinātni pamest nevar. Tā nāk atpakaļ. Un būs jālasa, būs jādomā, būs jāraksta, jo redzēsim tam dziļāku jēgu. Pat tad, ja granti nespīdēs, pat tad, ja Hirša indeksi neaugs un neglābjami būsi izkritis no visām projektu rakstīšanas straumēm. Pat tad, ja tas ņems nost laiku un kodīs biznesa (maizes vai pusmaizes, kā nu sanāks) darbam. Pat tad, ja zinētne turēs augšā līdz vēlam nakts stundām un nākamā rītā darbā nebūs miers, kamēr prātā aktuālās problēmas nebūs noapaļotas un novestas līdz zināmam mieram.

Varbūt tā ir šizofrēnija. Iespējams. Bet varbūt tas ir gars. Bet tas ir tas, kā dēļ ir vērts dzīvot un kas dod enerģiju un jēgu dzīvei.

Man mēdz pārmest, ka MI un robotus es gribu, lai varētu nestrādāt un ganīties zālē. Nē, MI un robotus es gribu, lai sabiedrībai būtu līdzekļi, resursi un lai ikviens, kurā sēž šis zinātnieks, rakstnieks, mūzikis, Dievu-lūdzējs-kontemplatīvais-mūks, amatnieks vai gleznotājs - lai ikviens varētu īstenot savu aicinājumu un arī, lai varētu iet skološanās ceļu līdz mastery iegūšanai. Tā jau ir tā automatizācijas jēga. Labi, ka atradās iespēja to paskaidrot ar piemēru.