Vecajos laikos bija gandrīz norma, ka darbu zinātnē vajadzēja apvienot ar darbu biznesā, vai vismaz kādā valsts iestādē. Tie, kas bija zinātnē "uz pilnu laiku", tie bija vai nu izcilnieki, vai arī viņiem kliboja domāšana un neko citu darīt viņi nevarēja. Tagad gan pēdējie ir nofiltrēti. No vienas puses ir labi, ka tagad sakārtojas karjeras ceļš - zinātnes darbs studiju laikā, un visi tālākie soļi. Arī iekārtas ir un supervīzija ir daudz, daudz sakārtotāka un kompetentāka.

No otras puses - ja es paspēris soļus sāņus no sistēmas (piem., izdzīvošanas dēļ), tad atgriezties sistēmā kļūst aizvien neiespējamāk. Konkurence aug.

Bet labi tas nav. Mūsdienās aizvien lielākai daļai cilvēku būtu jāstrādā tajā kompetences un metodoloģijas līmenī, kā darbojas zinātne. Arī zinātnes laukam jāaug plašumā, jo izaicinājumu ir tik daudz. Tās pašas klimata pārmaiņas, vīrusi. Ir arī daudz jaunu iespēju, kuras beidzot var novest pie taustāmiem rezultātiem, tā pati vēžu ārstēšana un anti-aging. Tas nozīmē, ka mobilitātei vajadzētu būt - tiem, kas strādā biznesos ir jābūt iespējai virzīties uz zinātni. Un varbūt arī otrā virzienā. Bet mobilitāte prasa sociālo spēcināšanu un tā savā ziņā ir jaukšanās laissez-faire konkurences cīņā. Un atkal vienā svaru kausā ir solidaritāte un kopējie ieguvumi. Un otrā - zvēru likumi, savtīgums un nesasniegtas iespējas kopienai. Un, vai dieniņā, cik Eiropa tomēr ir kritusi uz konkurences cīņas glorificēšanu. Var saprasta, ka Austrumiem un Āzijai var būt cita domāšana.