Tikai brīdinājums. Pēc vēlēšanām Eiropā ir daudz runu par to, ka beidzot Eiropai ir jābūt stratēģiski neatkarīgai, ar savu industriālo neatkarību un pašpietiekamību, utt. Kāds varbūt domā labu, bet Eiropā tagad ir sarosījušies ļoti daudzi alkatīgi tipiņi, kas cer, ka nu viņu militāriem uzņēmumiem sāks nākt iekšā valdību pasūtījumi. Tad Vācijas autiņu u.c. industrijas - cerēs, ka tagad būs subsīdijas, nodokļu atvieglojumi, strādnieku močīšana, lai darbaspēks lētāks - nu Eiropai taču vajag savu industriju! Tad vēl visa pabalstu gūzma uzņēmumiem, lai Eiropa audzētu savu industriju iepretim ASV un Ķīnas tarifiem, utt. Skaidrs, ka Eiropā par šo visu nāksies maksāt nodokļu maksātājam. Bet ja nodokļu maksātājs, vienkāršais darba cilvēks, sāks ko runāt pretī tad teiks - Eiropai vajag bruņoties, Eiropai vajag savu industriju, Eiropai vajag subsidēt savus ražojumus, lai pārkāptu tarifu barjeras un tos eksportētu, Eiropai vajag investēt (tas pats Dragi plāns). Un klāt, protams, vēl Zaļā kursa turpinājums. Kādam par to visu būs jāmaksā.

Vissliktākais, kas Eiropu var sagaidīt ir, ka šī alkatības, egoisma un savas lietas kūrēšana gūst akceptu un iegriežas un tiek uzspiesta ar varu no elites un uzņēmumu puses iepretim vienkāršajiem cilvēkiem.

Vai ir citi risinājumi? Jā, automatizācija un tai sekojošā solidaritāte ar resursu pārpilnību un šārētās pārticības sabiedrība. Tāds ir risinājums. Jā, bet tas prasa koordinētu attīstības un ieviešanas programmu un arī sadošanos rokā, lai vadītu sekas un sociāli-ekonomisko virzību.

Bet vai Eiropai ir izvēle? Tāda izvēle, kurā Eiropa vēl var turpināt pastāvēt un zelt? Vai arī alkatība to saraus gabalu gabalos?

T.i. lai doma skaidrāka - Eiropas mmilitārā un industriālā neatkarība un konkurētspēja (spēja pārvarēt tarifu barjeras, spēja ražot konkurētspējīgas tech preces iepretim Ķīnai un ASV) prasa un prasīs resursus (Trampa pasaulē) un droši vien, ka tagad politikiem ir plāni tos ņemt no vienkāršo cilvēku maciņiem. Mans priekšlikums - vispirms ieguldām ļoti straujā Eiropas MI, automatizācijas, robotu attīstību, kas radītu strauju produktivitātes celšanu un resursus. Un tālāk - otrā etapā - šos resursus un industriālos rīkus var lietot militārā nozarē un pārējās industrijās. Un tā nevajadzēs mocīt vienkāršos cilvēkus ņemot no viņiem naudu, lai atbalstītu militāristus un industriālistus. Bet šī iegūtā resursu pārpilnība var izplatīties pa visu Eiropu un aiz tās.

Bet, ja Eiropa mēģinās sasniegt Trampa izaicinājumus bez šīs sākotnējā viedā produktivitātes būstera, vienkārši ekstrahējot cilvēku maciņus, nu tad tas labi nebeigsies.