Pretarguments par to, ka mājokļu krītošā cena ļaus ieguldīt citās nozarēs ir Japāna. Tur bija milzīgs nekustamā īpašuma burbulis, tas pārplīsa un ekonomika iestrēga uz desmitgadēm.

Latvijā un globāli jau arī bija kaut kas līdzīgs 2008. gadā. Par laimi no tās ātri izkūlāmies, bet kritiens bija reāls.

Iespējams, ka pelnošo mājokļu īpašnieki (izīrētāji, bankas utt.) jau nesēž vienkārši uz šīm vērtībām, bet jau iegulda šo naudu citās nozarēs. Latvijā jau mazāk, bet ASV ir diezgan populāri uzsākt savu biznesu, izņemot otru hipotēku savam mājoklim. Ja šīs cenas krīt, tad rodas daudzi bankroti un valdībai ir jāglābj ar naudas drukāšanu.

Modernie ekonomisti gan runā, ka daudzkur (Kalifornijā, Kanādā, Vācijā, arī UK, bet tomēr ne visur) problēma ir mājokļu trūkumā, tāpēc cenas ir uzkāpušas debesīs. Un viņu ieteiktais risinājums ir celt, celt un celt. Kāpēc tas nenotiek? Es nedomāju, ka tas ir tikai izīrētāju lobijs, lai gan varētu būt. Iespējams, ka arī zaļie ir pie vainas. Ne velti es uzrakstīju veselu rakstu cibā, ka ir neizbēgami, ka mēs iznīcināsim daļu dabas, jo kaut kur jau cilvēkiem ir jādzīvo. Un tas tika fanātiski apstrīdēts bez jebkādas loģikas, ar argumentiem par “peļņas kāri”. Šeit parādās arī labs pretarguments – peļņas kāre var būt iemesls arī necelt (un nepostīt dabu), lai uzturētu augstas cenas.

Tieši tviterī lasīju, ka UK konservatīvie ir sašutuši, ka leiboristi (kas visdrīzāk uzvarēs tuvākajās vēlēšanās) sola celt vairāk mājokļu, pat ja tas nozīmē zaļās zonas samazināšanu. Šis tiešām izklausās pēc izīrētāju lobija, bet arī zaļu nesaprātīgās pieejas, ka nav iespējams nenocirst nevienu koku.