Mazās lauku skoliņās nodarbojas ar skriešanu, slēpošanu, futbolu un citām sporta spēlēm.

Es nezinu, kā tur īsti ir ar pienskābes režīmu un tas arī nav būtiski, bet mani mulsina tavi vārdi “es ticu”.

Zinātnē vajag mazāk ticības. Tieši šis “es ticu” radīja traģiskus rezultātus kovida pandēmijā. Visas absurdās lietas, kurām nebija pierādījumu, bet cilvēki ticēja – kā masku efektivitātei, kurai pat es noticēju kādu brīdi, mājsēdēm, lielajam riskam bērniem no kovida utt. Tās visas bija meinstrīma lietas, taču tas nenozīmē, ka tāpēc pareizas. Es saprotu, ka cilvēkiem grūti mainīt ticības, bet vismaz tev vajadzētu vairāk balstīties pierādījumos nevis ticībā.

Man ticība ir domāta reliģijai. Harē Krišna ir ļoti dziļš garīgs skatījums, ar skaistām tradīcijām un kultūru. Vienīgais man nepatika daudzu tās biedru attieksme ar absolūtu ticību pieņemt visus izteicienus par laicīgajām lietām. Ja kāds līderis nepārdomājot pateica kādu muļķību, tad viņiem šo domu vajadzēja obligāti pielūgt kā dievišķu atklāsmi.

Tur bija gadījums, kad kāds no līderiem pateica, ka nevajag izslēgt gaismu koridorī, jo ieslēdzot dienasgaismas lampas tās patērē vairāk enerģijas nekā, degot daudzas stundas. Tas ir skaidri pierādāms kā nepatiess, un tas nav jāpieņem, jo neattiecas uz garīgām lietām. Bet nē, bija tādi, kas tam sekoja. To es saucu par reliģisku fanātismu un aklu sekošanu.

Ar Natarādžu par to pat strīdējāmies, jo viņš balstījās uz stāstu par klostera mūkiem, kuri nezina kāpēc stādīja kāpostus ar saknēm uz augšu un neklausījās padomus, ka tā nav pareizi. Varbūt tur bija kaut kāda dziļa doma, bet to es neuztvēru. Pat armijā var neizpildīt acīmredzami nelikumīgas pavēles.