kā šorīt iztēlojos, ka reiz pati braukšu pa kādu nebūt ASV automaģistrāli ar visādiem drūmajiem kantrī labā skaļumā, nu, tur tipiskā vakara saule un kaut kāds vējš vēl piedevām, tā šodien braukšanas nodarbībā gāja tik labi kā nekad iepriekš. lai gan saule, vējš un kantrī savienotajās valstīs pasažiera sēdeklī būtu jau arī kaut kāds absurds.

esmu pārsteigta, ka viņi tomēr neatcēla jauno gadu - Šūmahers taču slimnīcā.

tieši tad, kad pēkšņi sagribās piparkūkas, vairs nav iespējams itin nekur dabūt, jo viss izpārdots jau septembrī.

kopš pirms kāda gada nomainīju darbavietu, esmu bijusi vesela kā rutks, ne iesnas, ne kāss, ne arī kāda cita klasika nav bijusi.
žēl, ka iepriekšejā darbavietā neizdevās saslimt vēl biežāk.

ienāca viena tik jauka un starojoša (bez visiem šitiem "brīnišķīgu, skaistu, klusu utt. pirmootrotrešoceturtopiekto adventi" izlēcieniem) vecāka Frau pasūtīt grāmatu, ka man neparasts prieks un noteikti vēl staru slimība no tā viņas starojuma momentā piemetās. un tad viņa pilnīgi negaidīti vaicā, kā man ar vēderu iet un vai esmu jau iedzīvojusies. izrādās, jaukā Frau ir brīnumjaukā Frau, kas pirms kādiem diviem gadiem, kad dzīvoju ar "nezināmas izcelsmes sāpēm", turēja man rociņu, glāstīja pleciņu un mammīgi mierināja, kad gulēju slīpi uz vienas vācu kušetes un ļāvu sev pārbaudīt kuņģi ar vienu drausmīgu ierīci.

ja es joprojām nesaprastu vācu valodu, tad šodien, guļot pie daktera Krauzes uz kušetes, domātu, ka viņš ar savu medmāsu apspriež manu baigo diagnozi, nevis pie sienas piekaramajā roku dezinfektorā iesprūdušu gumijas cimdu.

tagad tikai jāgaida, kad sīkie vācieši, izsvinējušies savu reformācijas dienu, uzcirtīsies par luteriem un nāks diņģēt.

zem asfalta ir pludmale. un man zem taukiem ir muskuļi.

vakarā ciemos bija jāatbrauc vienai Bavārijas Nīnai ar saviem diviem sīkajiem, Kr. paziņai, it kā lai kopīgi uzspēlētu galda spēles, ēstu manu plūmju kūku un kļūtu par draugiem. šorīt atrakstīja viņam garu vēstuli, kurā kā viens no, bet acīmredzami svarīgākais neatbraukšanas iemesls minēts apstāklis, ka viņai varētu skaust vai piemesties sirdsklauves no superkrutajiem "mums". ja jau tik atklāti, tad man kā superkrutai "bābai" skaidrs ir arī tas, ka Nīnai būtu ļoti sāpīgi konstatēt, ka esmu vēl arī reizes trīs tievāka, kas vēstulē gan nebija minēts. man kremt, ka tā arī neizdosies iecerētais - viņai laipni uzdāvināt blusu, kura man piemetusies no Gotlība un kož nost jau kādu nedēļu.

ieliku skatlogā. kas nopirks, tas nacists.

kad stāstu, ka ievārījuma maizi brokastīs neēdu, bet, ja kādreiz vispār ēdu, tad nenoteiktā laikā, turklāt klāt piedzerot pienu, viņi neticīgi bola acis un vairakkārt pārprasa par to pienu. kad saņemos un pastāstu arī par bērnības lielāko gardumu "pirožennū", ar krējumu apziestu un ar cukuru pārkaisītu baltmaizes riku, tad viņi ne tikai vaikstās un pārprasa par to krējumu, bet arī nezina, ko tagad par mani domāt.

vajadzēja pārcelties uz Vāciju, lai pirmoreiz dzīvē tiktu pie iespējas lekt tautas dejā ar latvju bāleliņu. manā mazpilsētā, kur esmu vienīgā latviete, norisinās festivāls, uz kuru arī sabraukušie latvju tautu meitu un dēlu deju kolektīvi paķer no ielām vācu un, acīmredzot, arī viltus vācu skatītājus un liek lekt līdzi dejā. man bija ļoti jāsavaldās, lai ne tikai nesāktu vicināt karogu, kura man nav, un sijāt auzas, bet arī neizplūstu tādās banalitātēs kā "pasveicini Latvijiņu", par asarām un puņķiem nemaz nerunājot.

ņemot vērā to, cik daudzi pagājušās nedēļas iespaidā pasakās dieviem vai arī ir lepni par to, "ka esmu Latvietis", attiecīgajiem onkuļiem konuļiem vajadzētu taču beidzot prasties un oficiāli atļaut šim lepnajam Latvietim ieņemt Sev pienākošos vietu starp Īpašvārdiem.

biju iedomājusies beidzot izpildīt pienākumu un reģistrēt savu ārzemju adresi, izmantojot vāu iespēju to izdarīt latvijas valsts portālā, procesa laikā priecīgi ēdot kanēļa cepumus ar pienu. nu, lai vid tantes var beidzot prasties un sākt sūtīt man uzaicinājumus atmaksāt ienākuma nodokļa, kuru šeit nemaksāju, neganti nozagto starpību. pavadot portālā stundu no savas dzīves un saņemot pretī vienu garīgu triecienu pēc otra, palikšu tomēr pie pasta pakalpojumiem.

lai arī kā vairākus gadus atrunājos un cīnījos pretī, a principa pēc, šodien pēc darba bija lemts beidzot pilnā ekipējumā uzkāpt, nu labi, daļēji rēpocīgi uzsvempties savās pirmajās trīs klintīs. vajadzētu just lepnumu par sevi vai kaut vai prieku, bet tā vietā ierasti nejutu neko, pat stāvot tur vienā augstumā ar priežu galotnēm un vācu sauli. meitenes, nedzeriet antidepresantus, "meitenes, dzeriet šņabi."

Kr. savā japāņu dārzā atļāvās uzcirst priekš manis pašaisavudaču jeb nelielu pleķīti atvēlēja dārzam un dravai. viņš nekad neuzzinās, ka pēc tam, kad saplīsa pupu iepakojums un pupas mētājās (un droši vien nekavējoties sāka augt, lai ieriebtu vēl vairāk) pa visu nelielo platību, pārējās sēklas sabakstīju zemē bez mīlestības. bet atsauca atmiņā visskaistāko dziesmu pasaulē.

izrādās, vēzis piemeties arī Herr "Geji Var Precēties Būhenvaldē". tas, ka dieviņam pamazām apniks viņā klausīties vēl būtu skaidrs, bet kapēc nav skaidrs, ka, visiem foršajiem klientiem apmirstot, man darbā būs ļoti garlaicīgi, gan nav skaidrs.

šodien Manfreda labākais draugs Volfgangs pēkšņi atsūtīja faksu par kaut kādiem draudīgiem apstākļiem Lettlandē, nu, tur latviešu masveida izceļošanu un tamlīdzīgā teiksmainā garā ieturētus kompromatus. ēzdama aivakardienas ķiršu kūku, es neteicu neko, tomēr nākamreiz būs gan jāpieliek vairāk ķiršu.

bet tikmēr mūsu grāmatnīcas kunde Vēža kungs ir saslimis ar vēzi un pavisam drīz aizceļos.

šķiet, vecmāmuļas teļi un pārējie rukši šodien kapā griezās uz rinķi vien, kad es lasi ar viņu iecienīto "ķieģelīti" locīju iekšā.

tas šaušalīgais mirklis, kad neesi bijusi ārā visu dienu, neesi arī ieslēgusi nevienu skaņu radošu ierīci, kas varētu būt vainojama, bet vakarā stāvi dušā un dziedi sasodītu Dimas Bilana dziesmu. un saproti, ka problēma ir tevī pašā.

skrēju uz vilcienu, jau biju pie sliedēm, tūlīt pāri un vilcienā iekšā, bet manā priekšā lēni jo lēni nezin no kurienes pēkšņi izripoja prečinieks un lēni jo lēni turpināja ripot. tā bezspēcības sajūta, ka tu tur tāds sastindzis stāvi, skaties un neko, pilnīgi neko nevari vairs darīt, bija tāda pati kā toreiz bērnībā, kad biju jau pie pašām mājām, ārā tumšs, ziema, mūsu logi gaiši, tūliņ, tūliņ būs galā, un bikšu stara pēkšņi pildās ar to siltumu un to slapjumu. un es tur stāvu un nekādi nevaru novērst acis no mūsu logiem.

kopš Kr. aiztirinājies uz sērfa nometni, ledusskapī puse kāposta un viens burkāns. paēdu no rīta auzu tumi, piesautēju ķirbi četrām dienām, neies jau, kā mana vecmāmuļa izteicās, sevis dēļ cepli kurināt.

(Rudi Hurzlmeier)

redzēju reklāmu, kurā kāda vācu kundze stāsta, cik ļoti viņa "aizlaidusi" savu dārzu, līdz atklājusi kādu brīnumainu muguras ziedi, pateicoties kurai, atkal spējusi sakopt visu "kā pie cilvēkiem." ir kļuvis pilnīgi skaidrs, kur Jurgens smēlies iedvesmu saviem izdomājumiem par kundzēm ar nekoptajiem dārziem un pēkšņo atgriešanos "Dārzs un Drava" laureātu rindās, pateicoties kam? redz, antidepresantiem. bet jāpērk ir tā smēre, nevis tabletes!

sušinērijā gaidīju savus ruļļus taču kādu stundu, kaut gan nojauta saka, ka pusotru, un man no šī šaušalīgā pārdzīvojuma sākās panikas lēkme.

ņēma un nokusa viss sniegs.

nākamnedēļ oficiāli beidzas manas darba attiecības ar vāciešiem. šajā sakarā svinīgi jāpaziņo, ka visu šo laiku esmu aktīvi apkaunojusi Latvijas valsti tapat kā visi pārējie (mans favorīts ir pārsteidzošais gruzaviks), jo viena gada laikā tā arī nespēju saviem darbabiedriem ieskaidrot, ka Latvija nav Krievija, kaut sūrajā izskaidrošanas darbā izmantoju arī ģeogrāfijas atlantu.

man nav ne jausmas, cik ilgi jau dzīvoju Vācijā, kas izraisa satraukumu vācu ierēdņos, ar kuriem brīvajā laikā dažkārt satiekos. kaut kad viens no viņiem bija no tiesas šokēts, ka es šeit esot nodzīvojusi jau tik ilgi, bet neesot reģistrējusies (kaut arī biju viņam nosaukusi, šķiet, saīsinātu iespējamās uzturēšanās laiku). arī mana vācu valoda toreiz kaut kad vēl nebija tik uzplaukusi, lai, neizraisot viņā vēlmi izrakstīt kādu manam veselajam saprātam nelabvēlīgu Bescheinigung, saprotami paskaidrotu, ka "gadi skrien kā stirnas un nenāk atpakaļ," pie reizes popularizējot arī manas mīļās dzimtenes mākslu.

"un kā mums ir ar velogaismām?" pārsteidza ļoti nesagatavotu, kad ap vienpadsmitiem vakarā minos mājās. tumsas aizegā, pašā Jūdenštrāses galā, slēpās nekrietns policistu autobuss, no kura izlēca trīs vācu formas tērpi uzreiz un ņēmās apskatīt manu transportlīdzekli un konstatēt acīmredzamo. jau iestājās Mīkstās Kājas no domas, ka tūliņ sāks skenēt rāmja numuru, cik nav redzēts, un beidzot atklās, ka par manu dzimtenē ("Tikko no Vācijas" sērijas veikalā) iegādāto brīnumu kāds nabaga vācietis šeit joprojām lej gaužas asaras.
piekodināja tikai priekšā spuldzi pieskrūvēt un labi vakaru pavadīt.

kursi "Pirmā palīdzība bērnam", ko Darbs lika, ilga piecas ar pusi stundas. iesākumā bija, protams, bail, ka izslēgšos jau pēc pusstundas kā allaž, kad kāds pārlieku vāciski runā. kā par brīnumu, sapratu gandrīz visu, kālab nācās palikt pie samaņas un par šo faktu sajūsmināties, kā arī iepazīties ar dažnedažādiem dezinfektantiem un īpašiem plāksteru veidiem visām ķermeņa daļām, kas jāpērk, kad tev ir bērns. mans mīļākais līdzeklis ir tas īpašais šķidrums, kurā uzglabāt neplānoti izsisto zobu, kamēr tiec pie zobārsta, lai šams to atkal glīti iemūrētu atpakaļ tavā smaidā.

un patiesībā man vienalga (apkaunoju Latvijas valsti, es zinu), ka neviens te sākotnēji nezina, kas un kur ir Lettland, mani tikai tracina, ka es varu reizes četras atkārtot, kas es esmu un no kurienes, pat parādīt kartē, bet rītdien tik un tā būšu labākajā gadījumā no Ukrainas, Polijas vai Baltkrievijas. vakar Martina izteicās, ka "jums" tur Dienvidslāvijā un Mongolijā esot daudz visvisādu dimantu un naftas, tāpēc lielākoties darbā es cepu kūkas vai cepumus, jo ar cepumiem ir lielāks prieks runāt par savu patieso mongoloīdo izcelsmi. bet, kad glābiņa patiešām nav un sāk gribēties lielā skaitā atņemt dzīvību, tad noeju uz otro stavu un desmit minūtes pagulšņāju uz dīvāna vai arī zīmēju:

aiziet no darba tādēļ, ka kretinē, šķiet kaut kā nenopietni, jo vairāk, ja nekas labāks pagaidām aiz apvāršņa nerēgojas. bet, lūk, ja viņas man neļaus vācu valodas superkursus apmeklēt, kuri man tā Pienākas, ka nemetas, tad mūsu tiesiskajās attiecībās tas būs pēdējais piliens.

šodien Galvenais Čiekurs nosprieda, ka varētu jau mūsu mīļo darbavietu pozicionēt kā "ārzemniekiem draudzīgu vietu" (pēdējā laikā tiek rīkoti daudzi internacionāli pasākumi), nezinu, ar to domājot kaut kādas uzlīmes uz ieejas durvīm līmēt, no sērijas, ka suņiem ienākt arī drīkst, vai mājaslapā pompozi izziņot. beigās nosprieda, ka labāk tomēr ne, "lai nesāk piestaigāt labējie ekstrēmisti." nezinu, kāda ir statistika, bet, neskaitot bijušos hitlerjūgenda dalībniekus un bdm aktīvistes, ko kuplā skaitā pārstāv vietējie pensionāri, kas dažreiz nosvepst, ka "mēs, vācieši, šeit esam tikai netīrumi", šajā mazpilsētā esmu dzirdējusi tikai par vienu vietējo jaunnazi. viendien bija attirinājies uz Kr. grāmatveikalu un sazvērnieciski piedāvājis nopārdot uzreiz divus "Mein Kampf" antikvārus eksemplārus bez autogrāfa. tikai jau minētajiem dalībniekiem un aktīvistēm noteikti jau katram pa tādam eksemplāram mājās stāv, kas, domājams, arī ir vienīgais iemesls, kāpēc te nav itin nekāda pieprasījuma pēc šīs brīnumainās literatūras.